Iršu muižas klēts - Magazīna

07/05/2026

Labdien!

Iršu muižas klēts - Magazīna notiek Gustava Gangnusa dāvinājuma iepazīšana un pētīšana. Šodien aicinām ielūkoties viņa dāvinātajā grāmatā "Pagastu saraksti" (V. Salnais, A. Maldups, 1935), kas ļauj iepazīt Hiršenhofas jeb Iršu pagasta ikdienu.

Iedomāsimies Iršu pagastu 20. gadsimtā...
Tas bija diezgan plašs - aptuveni 71 km² liels ar vairāk nekā 1700 iedzīvotājiem, no kuriem 832 bija vīrieši un 868 — sievietes 👨‍🌾👩‍🌾
1215 hektārus no teritorijas aizņēma plašie meži, kuros mita zaķi, stirnas un vāveres. 🌲
Lauksaimniecībā tika izmantota aramzeme, pļavas, ganības, kā arī purvi.

Ikdienas dzīve ritēja mierīgi, bet organizēti. Par to rūpējās pagasta vecākais Nikolajs Dekerts. Kārtību nodrošināja arī pagasta priekšsēdētājs Roberts Millers, tiesas priekšsēdētājs Jānis Mercs, darbvedis Herberts Pīlbaums un policijas kārtībnieks Jūlijs Bērziņš.
Pagastā darbojās skolas un Alfonsa Šulca pārziņā bija Vecāku savienības izveidotā bibliotēka.📚
Pagasta centrā darbojās kolonijas draudze, kuras mācītājs bija Francis Holmanis ⛪
Līdztekus reliģiskajai dzīvei aktīvi darbojās dažādas biedrības — ugunsdrošības, piensaimnieku, krājaizdevumu un lopkopības pārraudzības biedrības. Tās stiprināja kopienu un palīdzēja iedzīvotājiem ikdienā 🤝

Par iedzīvotāju veselību rūpējās rajona ārsts Ādolfs Krīgers un vecmāte Olga Lucs 👩‍⚕️Mājā Nr. 52B atradās aptieka.

Arī saimnieciskā dzīve bija aktīva — darbojās veikali, ūdens dzirnavas un pienotava Krustupjos 🏪🌾🥛
Satiksme notika pa auto līnijām, kas savienoja Iršus ar citām vietām 🚗

Hiršenhofa bija ne tikai lauksaimniecības teritorija, bet arī dzīva kopiena ar aktīvu garīgo un sabiedrisko dzīvi ✨

Pagasta vēsturē nozīmīgu vietu ieņēma arī senie pilskalni 🏞️
Tie atgādināja par pagātni un piešķīra apkārtnei īpašu noskaņu.
Neskatoties uz dažādām grūtībām, Hiršenhofa saglabāja savu identitāti — vietu, kur cilvēki pulcējās, sadarbojās un kopa savas tradīcijas ❤️

30/04/2026

Labdien!
Informējam, ka Iršu muižas klēts - Magazīna no 01. - 04. maijam apmeklētājiem būs slēgta. 🔒

Aktuālo tūrisma informāciju 02. un 03. maijā iespējams saņemt Aizkraukles novada un Kokneses tūrisma informācijas centrā, 1905. gada ielā 7, Koknesē. 🧐

Priecīgus svētkus! 🇱🇻

19/04/2026

17/04/2026

Iršu krogs 🏡

Kādreiz, senos laikos, kad ceļi vēl vijās cauri mežiem, pie lielceļiem cēlās krogi – kā gaismas punkti ceļinieku gaitās. ✨
Arī Iršos tapa krogs, kas kļuva par vairāk kā vienkāršu pieturas vietu. 🛤️

Zviedru laikos bija noteikts, ka krogiem jāatrodas citam no cita divarpus jūdžu jeb 3,2 kilometru attālumā, lai nogurušajiem vienmēr būtu kur piestāt. 🚶‍♂️Jau no Zviedrijas karalienes Kristīnes valdīšanas laikiem krogu uzturētājiem bija jānodrošina viesiem pajumte, ēdiens un siltums.
Tā krogs kļuva par vietu, kur svešinieks uz brīdi kļuva par savējo. 🤝

Kroga lielajā, kopīgajā telpā aukstajos vakaros vienmēr dega uguns krāsnī. 🔥 Apkārt tai rindojās soli un galdi, pie kuriem sēdēja ceļinieki – kāds noguris, kāds priecīgs, kāds ar stāstu. 📖
Nelielā nodalījumā tika pārdoti dzērieni, un galvenais no tiem bija alus. 🍺
Šeit cilvēki ne tikai ēda un atpūtās – viņi dalījās ziņās un baudīja kultūras pasākumus. 🎶

Grāmatās un ierakstos minēts (“Latvijas lauku krogi un ceļi” un A. Krēgera 1892. gadā izdotajā adrešu grāmatā), ka Iršu kolonijas (Hirschenhof) krogu vadījusi krodziniece Emīlija Drešere (Emilie Drescher). 📚
20. gadsimta sākumā krogs tika pārbūvēts kā mūra ēka no laukakmeņiem – stipra un noturīga, it kā radīta, lai izturētu laiku grožus. 🪨
No 1920. gada plāniem zināms, ka ēka sastāvēja no divām daļām – vienā bija krogs ar deju vietu un priekšnamiem, kur pa vidu atradās virtuve, bet otrā – saimnieku krogs ar kopēju telpu. 🏠
Ēkai bija garš divslīpju jumts, kas klusi sargāja visus, kas te ienāca. 🏡

Pie kroga vienmēr atradās zirgu piesienamā vieta – vienkārša, bet būtiska detaļa. 🐎
Konstrukcija sastāvēja no līmeniska baļķa, kas nostiprināts virs zemē ieraktiem stabiem. 🪵

Laikā no 1922. līdz 1929. gadam laikraksts “Zemes ierīcības Vēstnesis” vēstīja par Iršu krogu – ka tas bija ne tikai viesu nams, bet arī vieta, kas kādu laiku nodrošināja pasta sūtījumu piegādi. 📬

Rakstnieks Rūdolfs Blaumanis šo vietu dēvējis par Briežsētas krogu un pats tajā bieži iegriezies, dodoties uz Rīgu vai Koknesi. ✍️Tagad var tikai iztēloties, kā viņš sēdējis pie galda un sarunājies ar krodzinieku. 💭

Laiki mainījās. Otrā pasaules kara tuvošanās laikā vācu kolonisti 1939. gada rudenī pameta koloniju, bet krogs vēl kādu laiku pildīja savu funkciju.

Kara laikā cieta ēkas kreisā puse, bet vēlāk ēka sāka atdzimt, un labajā ēkas pusē izveidoja tautas namu. 💔➡️🏠
1959. gadā, tur durvis vēra Pērses skola. 🎓

Iršu krogs nekad nav bijis tikai ēka. 🏡
Tas vienmēr bijis stāsts – par ceļiem, par cilvēkiem un to brīdi, kad svešinieki kļūst par daļu no viena kopīga vakara. 🌙✨

10/04/2026

Šodien aicinām iepazīties ar Hiršenhofas kolonijas 42. mājas dzimtas stāstu, kas nodots no paaudzes paaudzē ✨

Pēdējais 42. mājas īpašnieks - kolonists bija Johanns Aleksanders Lutzs (Johann Alexander Lutz, 13.01.1883.–23.12.1952.). Dzimtas stāstu mums nodevusi Gabriele Poppe, kura to mantojusi no savas mammas Rutas Lucas. Ruta Luca dzimusi 1929. gadā Hiršenhofas kolonijā un savās atmiņās stāsta par bērnību un ikdienas dzīvi Hiršenhofā. Ruta pameta dzimto vietu – Iršus – 10 gadu vecumā.
1929. gads, kad piedzima Ruta, esot bijis īpaši nabadzīgs un grūts. Ruta piedzima kā astotais bērns ģimenē. Vecākie brāļi un māsas jau bija pieauguši un dzīvoja Rīgā. Arī ģimenes galva Johanns strādāja Rīgā, un viņa mantotajā Hiršenhofas saimniecībā dzīvoja un saimniekoja mamma viena pati. Viņai tas esot bijis īpaši smags laiks – mocīja neziņa un pietrūka prasmju lauku darbu veikšanā. Tomēr ar kaimiņu palīdzību viņa tika galā ar darbiem, un ar laiku tēvs pārcēlās no Rīgas uz Hiršenhofu.

Johanns bija amatnieks un prata galdnieka un seglu meistara amatus 🛠️, vienlaikus veica arī lauksaimniecības darbus un pārvaldīja pagasta kasi. Tajā laikā Hiršenhofā dzīvoja apmēram 2000 iedzīvotāju.

Ikdienas dzīve Hiršenhofas kolonijas saimniecībā bija darba pilna. Rutas māte Auguste cēlās ļoti agri – bija jāslauc govis un jāstrādā dārzā.🌾 42. mājas saimniecībā bija divi zirgi, viens kumeļš, sešas govis, cūkas, vistas, zosis, kā arī uzticīgais aitu suns un kaķis. 🐄🐖🐓🐑Mājlopu aprūpe prasīja daudz laika, un ganos gāja arī mazā Ruta kopā ar jaunāko brāli.

Ikdienas darbos ietilpa arī rūpes par apģērbu. Veļu, kas bija no lina un kokvilnas, mazgāja ar rokām, izmantojot ziepju gabaliņus.🧺 Rutas māte Auguste pati vērpa dziju un adīja vilnas džemperus un cimdus, kuros bija jūtams viņas roku siltums. 🧶Ruta atceras, ka kājās vilka mīkstas vilnas zeķes. 🧦

Brīvāks laiks Rutas vecākiem bija nedēļas nogalēs, kad māju piepildīja svaigi ceptas maizes un kūku smarža. 🍞🍰Tas bija laiks, kad dienas rūpes uz mirkli atkāpās un ģimene varēja būt kopā. Nedēļas nogalēs Hiršenhofā bieži ciemojās arī Rutas vecākie brāļi un māsas, atvedot līdzi pilsētas stāstus.

Lai gan Hiršenhofā bija vairākas skolas, Rutas tēvs vēlējās meitai dot plašākas iespējas, tāpēc viņa septiņu gadu vecumā uzsāka mācības Rīgas 37. meiteņu pamatskolā.📚Darbadienas tika pavadītas Rīgā, bet brīvdienās Ruta devās atpakaļ uz Hiršenhofu. Dzīvojot Rīgā, Rutai ļoti pietrūka mammas, kura bija sākusi novecot un kļuva trausla. Mazās meitenes sirdī mita klusas bailes viņu kādreiz zaudēt 💔

1939. gadā, kad Rutai bija 10 gadi, pienāca pavēle: “Atpakaļ uz reihu!” Visa ģimene, tāpat kā vairums vācu izcelsmes cilvēku, pameta Hiršenhofu un Latviju. Viņu ceļš veda caur Koknesi, augšup pa Daugavu un tālāk uz Poliju, līdz galamērķim Vācijā… Tikai viens no Rutas tēva brāļiem ar ģimeni palika Latvijā.

Esam ielūkojušies Rutas Lucas bērnības atmiņās, kuras viņa nodeva savai meitai Gabijai Poppei. Paldies par dalīšanos ar tām 🤍

Kas Tev šķita visinteresantākais? 😊

01/04/2026

Labdien!

Informējam par darba laika izmaiņām 🐰

31/03/2026

Pavasara vēstneši pie Magazīnas 💜

30/03/2026

Šajā nedēļā aicinām ieskatīties Liepkalnes evanģēliski luteriskās baznīcas vēsturē! 🔎

Neatkarīga Liepkalnes draudze nodibinājās 1680. gadā un tajā ietilpa apkārtējās teritorijas.📜 Sākotnēji tika uzcelta neliela koka baznīca vietējo vajadzībām.
Kad 1766. tika izveidota Iršu (Hiršenhofas) vācu kolonija, baznīcai pievienojās arī vācu zemnieki un amatnieki. 🤝
Liepkalnes mūra baznīca tika celta no 1867. līdz 1868. gadam par iedzīvotāju ziedojumiem. ⛪ Tā kļuva par nozīmīgu garīgo centru gan latviešu draudzei, gan Hiršenhofas vācu kolonistiem, kuriem nebija tiesību būvēt savu baznīcu vai uzturēt mācītāju. Abas draudzes vienoja kopīga ticība 🙏 un tās apkalpoja viens mācītājs. Svētdienās baznīcā notika divi dievkalpojumi – no rīta latviešu draudzei, pēcpusdienā vācu. 🕊️
Baznīcā bija ierīkotas 318 sēdvietas, un svētkos tajā pulcējās vairāk nekā 300 cilvēku. Šeit skanēja lūgšanas, tika kristīti bērni un slēgtas laulības. Kolonisti bija dedzīgi kristieši, un Liepkalnes draudze ar aptuveni 1600 locekļiem bija viena no lielākajām Vidzemē. 🌟
Vēsturiskie notikumi baznīcu nesaudzēja. Pēc Otrā pasaules kara tā tika izpostīta 🏚️, aizvestas ērģeles, grīda un citi materiāli, bet pati ēka vēlāk izmantota kā minerālmēslu noliktava. ⚙️
Mūsdienās saglabājušās tikai drupas, taču pie tām uzstādītais baltais koka krusts ✝️ ir kā kluss pagātnes liecinieks – tas atgādina par zaudējumiem un netaisnību, ko piedzīvoja šī vieta un tās cilvēki. Vienlaikus tas simbolizē cerību, ka Liepkalnes baznīcas stāsts nepazudīs un dzīvos cilvēku atmiņās vēl daudzās paaudzēs. 🌅

18/11/2025