18/08/2026
Mēs katru gadu vairākas reizes sev mēdzam iestāstīt, ka Latvijā nu jau tiešām esam bijuši visur un vairāk nav tādas vietas, kur vismaz neesam piestājuši un liekas, ka ir zināms pilnīgi viss, bet mūsu pārliecība ik pa laikam mēdz salūzt, līdzīgi, kā šoreiz, kad devāmies it kā vienkārši izbaudīt daļu no Visit Aizkraukles novads Māju kafejnīcu dienu piedāvājuma, bet jau pirmajās pāris stundās sapratām, ka mēs vispār neko nezinām par daļu no šī novada un tad jau iestājās stadija – kas nu būs nākošais pārsteigums... Lai arī likās, ka divi dienu izbrauciens būs pamatā par ēšanu, tomēr tas, ka mēs beigās no visa visvairāk paņēmām - bija tieši satiktie cilvēki un stāsti par vietām. Protams, šeit Māju kafejnīcu dienas ir beigušās, tomēr visā Latvijā vēl tās notiek pāris nedēļas un noteikti šīs vietas, ko apciemojām mēs ir vērts saglabāt nākošajam gadam.
Uzreiz - teksts būs daudz, šoreiz ļoti grūti bija iekļauties nedaudz īsāk - jo pārāk daudz emociju!
Un - pirms lasām tālāk - uzspiežam like un sekot lapai - tas mums ir lielākais novērtējams tam, ko mēs darām!
Tātad - mērķis vienkāršs - ir fantastiskais pasākums Mājas kafejnīcu dienas, kur pat kāds no mums ir bijis kā dalībnieks pirms gada, kamēr kādi citi grieza pedāļus līdz Odesai, protams, bija sanācis arī pabūt citviet kā ciemiņiem, tāpēc devāmies kā teikt ar pieredzes bagāžu no visām pusēm.
Pirmā pietura - pilnīgi oficiāli saldākajā Latvijas pilsētā, kuru droši var saukt par Saldumu galvaspilsētu - Skrīveros, jeb, kā mūsu pirmajā (protams, arī saldajā) pieturpunktā uzzinājām, tad vietējie Skrīverus sauc par “Skriķiem”, līdz ar to tika atbildēts jautājums - kāpēc ir Skriķu našķi pie pašas Skrīveru dzelzceļa stacijas! Šeit saimnieko Agnese, kura ikdienā ir vairāk saistīta ar aviāciju, bet kūkas un saldumi ir viņas hobijs, kas pārtapis nelielā, fifīgi mīlīgā kafejnīcā, kur brīvdienās ikvienam viesim un arī skriķietim ir iespēja tikt pie fantastiskām kūkām, ir arī sāļākas uzkodas, kā arī, protams, kafija un citi dzērieni, bet vienmēr mēģiniet noķert to brīdi, kad uz vietas ir tieši Agnese - viņa ir ļoti foršs sarunu biedrs un mums bija ļoti interesanti dzirdēt stāstu kā viņa ir tikusi līdz savai saldumu vietai.
Vispār jau Skrīveri ir tāds ļoti nenovērtēts gala mērķis, jo daudzi, kas dodas pa Daugavpils šoseju kaut kā pat neiedomājas, ka Skrīveri ir kas vairāk par Klidziņu un to īso “50” ātruma ierobežojumu, bet tā ir pamatīga izmēra pilsēta, kurā droši ir ko padarīt gandrīz visu dienu, bet nu pamatā, izbaudīt daudz un dažādus saldumus... Un jā, vēl viens pluss noteikti ir tas, ka Skrīveri ir ļoti viegli sasniedzami ar vilcienu un tad nu gan izkāpjot no tā, gan pēc tam, dodoties māju virzienā, noteikti jāiegriežas “Skriķu našķos”, jo, ja dienu sāksiet vai beigsiet ar ko saldu - tā noteikti būs izdevusies!
Tālāk dodamies uz vietu, kas mums vienmēr ir likusi uzdot jautājumu - kas īsti ir “Drunka”, jo, tā kā vieni mūsu lauki ir uz Latgales pusi un mēs kaut kā neesam iemīļojuši jauno Kokneses šoseju, tad pamatā braucam arī caur Skrīveriem, un, jau vairākus gadus mums acīs ir iekritis viens uzraksts uz kādas senas mūra ēkas gala, kas vēsta, kas šeit esot Drunka, bet nekad nebijām te apstājušies Nu tad beidzot, izskatās, mums ir iespēja noskaidrot, kas tad īsti ir šī mistiskā “Drunka”. Tā, kā izrādās, ir ģimenes uzņēmums un stipro dzērienu darītava, kas atrodas vēsturiskajā Kalnakrogā jeb Lāčplēša krogā pašā Daugavas krastā. Šeit no pašu audzētiem augļiem un ogām - āboliem, upenēm, avenēm, rabarberiem un citām dabas veltēm - ražo dabīgus vīnus, dažādus stipros dzērienus un ozolkoka mucās nogatavinātus destilātus. Viesiem tur piedāvā iepriekš pieteiktas degustācijas, stāstus par vietējo vēsturi un uz ugunskura vārītu zupu. Šoreiz gan te notiek ļoti vizuāli pievilcīgas Māju kafejnīcu dienas, jo noskaņa kā tādā Itālijas un glaunas Latvijas balles apvienojumā, vispirms jau pateicoties tam, kā mūs un visus pārējos viesus eleganti apčubina gan paši saimnieki, gan arī pārējie, kas rūpējas par ēšanu un padzeršanos. Vēl papildu noskaņa ir no tā, ka šeit darbojas māksliniece, kura glezno. Ik pa laikam arī viena no saimniecēm uzdzied, un laukā atrodas arī pāris retro auto, kuriem vēl pievienojas viesu retro Mercedes, kuru mēs jau paspējām ieraudzīt uz šosejas rīta pusē. Šeit valda nu ļoti nesteidzīga gaisotne un pilnīgi gribas pacelt nedaudz augstāk degunu, jo pat savā veidā tāda latviski aristokrātiska noskaņa. Protams, arī ēdiens ir atbilstošs radītajai atmosfērai, bet, zinot, ka mums priekšā vēl daudz ēšanas vietas, tad mēs tā nedaudz paknakstamies. Pirms tam, protams, izstaigājam iekštelpas, kurš nu var un drīkst, tiek arī pie degustācijas no kaut kā nedaudz stiprāka... Nedaudz gan jāliek pēdiņās, ja runājam par stiprumu. Un vēl - šeit ir, iespējams, pati izcilākā dāmu vannas istaba Latvijā ar lielu sarkanu pogu, kuru nospiežot sākas...ballīte! Un, noteikti vēl atkārtošos daudz šajā rakstā, bet saimnieki ir tādas pērles un ar tādu enerģiju!
Ierullējam atpakaļ Skriķos - un šeit, privātmāju rajonā uz pāris dienas ir radīta Grieķijas salu gaisotne un atrodas “Mazā Grieķija”. Tiešām apbrīnojami redzēt, kā ļoti klasiska Latvijas māja un pagalms ar pareiziem akcentiem rada ļoti grieķisku noskaņu. Šeit ēdienkarte, kā jau sagaidāms, sastāv tikai no tradicionālajiem grieķu ēdieniem, un, aprunājoties ar saimnieci, uzzinām, ka viņa ar vīru, kurš tepat blakus rosās pie grila, ir ilgāku laiku padzīvojuši Grieķijā un tāpēc arī ideja parādīt autentisku virtuvi. Kamēr gaidām ēdienu, ir arī izklaides - viktorīna par Grieķiju. Diena ir izdevusies pietiekami silta un tā ļoti viegli tiešām iedomāties, ka esam patiešām kaut kur pie Vidusjūras un mēs šeit tā kārtīgi paēdam, jo mums tiešām garšo grieķu virtuve un te tā ir pagatavota izcili!
Jau dodoties tālāk piestājam vēl pie Skrīveru Pārtikas Kombināts - kur ir vēsturiskā un īstā gotiņu ražotne - mums šis tas no šejienes jāpaķer līdzi uz Ukrainu, braucienam pēc pāris dienām, bet tā šeit ir pamatīga rosība, jo notiek gan konfekšu ietīšanas meistarklases, gan arī darbojas kafejnīca un veikaliņš, piedevām, ļoti uzrunājošs ir tieši dizains, kas sakombinēts starp vēsturisko un tādu, kas atgādina nelielu kalnu pilsētiņu noskaņu.
Tālāk pārbrauciens uz Koknesi, bet, vispirms piestājam arī Aizkrauklē, jo bērniem obligāti vajagot izmēģināt skeitparku, kurš, īstenībā tiešām ir varens! Pati Aizkraukle, kā jau ļoti jauna pilsēta, kura celta pirms mazāk kā simts gadiem, noteikti nav tā pati tūristiskākā, bet tomēr savs šarms te ir un droši var arī pastaigāties, bet, protams, tiklīdz tiekam līdz Daugavai, skati te ir tādi, kas tiešām aizrauj elpu.
Dodamies beidzot uz Koknesi, kur, lai gan būts reižu reizēm, tomēr vienmēr ir prieks atgriezties, jo te tā pagātnes elpa un pilsdrupas ar blakus Daugavā ieplūstošo Pērses upi ir kaut kas īpašs. Blakus – rokas stiepiena attālumā ir arī Likteņdārzs, bet šoreiz mēs pārcelsimies uz Daugavas otro pusi, uz kādu vietu, par kuru nemaz nenojautām, proti, šeit ir “Laimeskalni” - ikdienā viesu namiņi, bet šoreiz uzņem viesus arī ar savu ēšanas piedāvājumu.
Pārpeldēt gluži mums nesanāks, ar auto kārtīgs vismaz pusstundas līkums, tāpēc izmantosim kuģīti. Šeit, pie Kokneses Daugava tiek pamatīgi apdzīvota tieši ūdeņos, kas priecē un noteikti ir kā piemērs citiem. Šoreiz brauksim ar fantastisku kapteini Uldi un viņa vienu no diviem kuģīšiem “Sēli”, bet otrs, “Vīgante” šodien darbojoties nedaudz citur. Mēs esam gadu laikā iepazinušies ar vairākiem Daugavas kuģīšu kapteiņiem un varam teikt, ka visi viņi ir tik ļoti harizmātiski un ar stāstiem bagāti, ka pilnīgi prasās par viņiem savu seriālu uzņemt. Uldis ne tikai daudz un interesanti runā, bet arī papildina stāstu ar vēsturiskām bildēm un viss stāstījums ir kā piedzīvojums un pat līku krūmu krastā ir iespējams tā aprakstīt kā pašu nozīmīgāko objektu visā braucienā. Kuģīšu Uldis ir dizainējis un izgudrojis pats, uzreiz ar domu, lai tie ir ērti, spēj darboties visos laikapstākļos un ir maksimāli droši, bet arī ļoti labi izskatās. Pirms mēs pietauvojamies otrā krastā, tiekam aizvizināti nelielā ekskursijā pa straumi uz augšu un uzzinām daudz ko jaunu.
Beidzot tiekam izlaisti krastā un tad saprotam, kāpēc šai vietai tik ļoti piestāv nosaukums “Laimeskalni” (https://www.facebook.com/profile.php?id=61578539518282) - jo, šis, iespējams, ir top3 skaistākais panorāmas skats Daugavā - esam tieši pretim pilsdrupām uzkalniņā un rodas tāda neaprakstāma laimes sajūta. Šeit saimnieko riktīgi forša ģimene, un pie darba ir pielikti visi. Šeit mēs izmēģinām zivju soļanku un Laimdotas saldo skūpstu. Kopumā šī noteikti ir tā vieta, kur mēs gribēsim atgriezties - iespējams, rudenī, kad Koknese ir izcila vieta, kur baudīt zelta rudeni un no šī krasta sēdēt un vienkārši skatīties uz otrā pusē esošās pilsdrupas, kuras no visām pusēm ieskauj krāsainas lapas, bet arī šobrīd šeit ir “miljonu un nedaudz vairāk vērts skats!’
Uzzvanām kapteinim un pēc kādām 20 minūtēm arī ierodas “Sēlis”. Mani vienmēr baida kā pareizi rakstīt par peldošiem transportlīdzekļiem - vai tie peld, iet, vai arī kā citādi pareizi pārvietojas. Lai vai kā, tiekam pie vēl pāris kapteiņu stāstiņiem, kamēr dodamies pāri Daugavai un vēl tiekam pie mini brauciena (ceru, ka ir pareizi šādi) pa Pērses upi, kura, ietekot Daugavā ir ļoti plata. Šo faktu paturam prātā...
Nonākuši krastā, vēl izstaigājam pilsdrupas, kas katru reizi spēj pārsteigt ar ko jaunu un šoreiz par to paldies gan skatam no otrās Daugavas puses, gan arī Ulda stāstam, jo tā vienkārši palasot un uz savu roku izstaigājot nav gluži tas pats. Mums ir savas vietas, kur jau gadus gandrīz 20 ar Ditu fotografējamies - lai salīdzinātu, kā mēs pa gadiem paliekam jaunāki.
Vēl Koknesē ir tik daudz ko izstaigāt, piemēram, parku centrā, kas vispār ir kā no citas valsts, vai, piemēram, baznīcu, kas arī ir pavisam citādāka kā citviet, vai, arī, vienkārši gar Daugavu, kur ir pilns ar laivām, kas noparkotas iekšā un līgojas viļņos. Vēl jau, protams, apziņa, ka šeit apakšā tie pāris metrus lielie sami.
Pāris rindkopas iepriekš rakstīju, ka Pērse, ietekot Daugavā, izskatās pēc vēl vienas likteņupes, tā nu lūk, mēs dodamies uz vietu, kur Pērse izskatās pēc ļoti šauras tērcītes - proti, uz nākošo šīs dienas pieturvietu “Svini šodien!”. Tā kā Koknesē šobrīd aktīvi notiek ielu remontdarbi, tad došanās uz šo privātmāju rajonu vispār neliecina par to, kas mūs sagaida, jo primāri ir ievērot ceļa zīmes un vēl pie reizes braukt prātīgi, lai kaut kur ne tur neiebrauktu... Beidzot no lielāka ceļa nogriežamies uz mazas, šauras ieliņas, kas pēc pārdesmit metriem paliek tik šaura, ka divi auto tur pat īsti nevar samainīties. Principā - vispār nav sajūta, ka priekšā būs kaut kas īpašs, līdz, cauri zemiem kokiem, kuri pat skar auto jumtu, ieripojam pagalmā, kur no pārsteiguma jāskatās, lai neiestūrētu kādā sienā!
Šeit - pašā Pērses upes krastā ir tik daudz cilvēku, ka liekas, esam kādā gadatirgū, viss ir tādā patīkamā skrējienā. “Svini šodien”, saimnieces Agneses Pulkstenes vadībā, viesu sagaida ar īstu itāļu noskaņu un devīzi “La Dolce Vita”! Te no katra stūrīša ir sajūta, ka kaut kas notiek – pat malkas šķūnītis ir tik fifīgi iekārtots, dārzā ir īpaša līgavu kleitu un vēsturisko fotogrāfiju izstāde “Kāzu kleitas stāsts”, kur senākais tērps bija pat no 50. Gadiem. Ja runājam par ēdienkarti, tad tā bija nu ļoti plaša - Minestrone zupa, fokača, mocarellas uzkodas, karstās picas, kā arī pašgatavots limončello, citronu limonāde, mutē kustošs tiramisu un persiku mājas kūka. Īpašu uzslavu noteikti nopelnīja mazais žilbinošais puisītis, kas bija pie saldējuma. Kamēr mēs gaidījām savas picas - ziedošajā dārzā sastapām pašu Viktoru Lapčenoku, kurš te arī bija ieradies ar koncertu. Nu tā, lai pavisam jūs pārsteigtu - tad varam palielīties, ka picas baudījām koka namiņā gandrīz virs pašas Pērses upes, bet bija iespēja arī to darīt terasē tieši virs upes, bet tie galdiņi gan bija aizņemti... Jebkurā gadījumā - šī vieta savu izvēlēto nosaukumu attaisnoja un pārspēja pilnībā!
Tādi jau nu ļoti pacilāti dodamies uz to Latvijas daļu, kur, pilnīgi godīgi, atzīstamies, domājam, ka nekā īsti nav apskates un ievērības cienīga. Nu labi, cauri braukts te bija, kaut kas dzirdēts tā ļoti pa ausu galam arī, bet nekas vairāk, tāpēc šajā trijstūri - Koknese - Ērgļi - Pļaviņas mēs tikām pamatīgi pārsteigti!
Burtiski padsmit minūtes un esam klāt Vecbebros. Tas, ko es zināju, ka šeit bija tehnikums un kaut kur kaut kas par muižu arī bija dzirdēts. Un pāris reizes izbraukts cauri neapstājoties.
Navigācija mūs iedzen ceļā ar seniem kokiem un pēc mirkļa skatam paveras iespaidīga muižas ēka, kura gan, ir redzējusi labākus laikus, bet šobrīd tai ir īpašs šarms tieši šādā paskatā. Mūs sagaida eleganti ģērbtas kundzes, kuras tad arī izstāsta Vecbebru un muižas stāstu un to, kāpēc piedalās Māju kafejnīcu dienās. Viss, kas tiek šeit nopelnīts tiek novirzīts tālāk muižas atjaunošanai, piedevām, tā ir šejienes kopienas iniciatīva, saglabāt šo muižu un to atjaunot, jo kopš tehnikuma aizvēršanas tā ir lielā mērā bijusi pamesta likteņa rokās, nomnieki ir pat vairāk to sabojājuši, nekā uzlabojuši, tāpēc pašvaldība to ir nodevusi kopienai.
No muižas izstaigāt var samērā ļoti mazu daļu, bet pārsteidz viena pagraba telpa, kura tad arī par iepriekšēju kafejnīcu dienu peļņu ir sakārtota un te ir izvietota arī interesanta vēstures ekspozīcija. Pagaidām viss liekas vienkārši tā forši, mīlīgi un patiesi vienkārši, un kaut kā vispār neliekas, ka muižas otrajā pusē kaut kas vēl notiek, pat nešķiet, ka mūs sagaida kas vairāk, bet tad mēs apejam apkārt un ieraugām tādu sen neredzētu kopā būšanu, kad visi roku rokā darbojas, lai pabarotu baru ar viesiem! Ne brīdi no galvas nepazūd tas, ko mums pirmīt teica – cik cēlam mērķim tas viss notiek, līdz ar to acis šaudās uz visām pusēm, lai notvertu ik mazāko notikumu šeit.
Piedevām, daļa no tiem, kas rūpējas par viesu labsajūtu ir dzimuši Vecbebros, bet ikdienā šeit nedzīvo, līdz ar to tas vēl vairāk šis pierāda, cik daudz idejas vārdā lokālpatriotisms spēj izdarīt. Fonā vēl divas ļoti atraktīvas vietējās dāmas muzicē, un ir tik lieliska kopā būšanas sajūta, ka pat neliekas, ka tās ir vienreizējs pasākums gadā, bet te vienkārši tā katru nedēļas nogali visi sanāk un ir kopā.
Ja par ēdienkarti, tad tā veidota ar muižas laiku smaržu un mūsdienu lauku labumu garšu, piemēram, ir gan sātīgi pamatēdieni, piemēram, īsta, uz dzīvas uguns gatavota muižas kungu cienīgu zupu un gaļas ēdieni pēc vecām receptēm, gan arī pašcepta maizi un smaržīgas, gaisīgas kūkas un pīrāgi, kuru receptes nodotas no paaudzes paaudzē. Maltīti papildināja pašu vārītas zāļu tējas no muižas parka un pļavu veltēm, dabīgie mājas morsi un vietējie ogu brīnumi.
Un tad - pasniegšanas veids – ko kā pašas muižas dāmas mums pačukstēja, viņas ir nedaudz aizņēmušās no Ļvivas leģendārā restorāna “Rebernya”, kur mēs esam diezgan bieži, bet viņas ir bijušas pirms kara. Apsolīju, ka nodošu sveicienus “Rebernyas” īpašniekiem pēc pāris dienām, kad dosimies uz Ukrainu. Tātad - lai nesmērētu traukus – uz galda tiek nolikta cepamā papīra loksne, un ar mērcīšu palīdzību tiek uzzīmēta trauka un piederumu forma - tālāk - visa ēšanas ar rokām! Tik fantastiski un bērnišķīgi, bet aizraujoši!
Kaut kā ļoti grūti vārdos raksturot šo vietu ar man pieejamo vārdu krājumu, bet visa noskaņa, cilvēki un notiekošais lika uz brīdi pasaulei apstāties un mēs aicinām ikvienu kādā brīvā nedēļas nogalē aizdoties uz Vecbebriem, šeit ir kaut kā citādāk - patiesāk un kā kādreiz - ļoti cilvēcīgi.
Priekšā neliels pārbrauciens uz naktsmītni - bet ir tā sajūta, ka Vecbebros noteikti neesam pēdējo reizi. Uzliekam navigāciju uz Odzienu un pa maziem lauku un mežu celiņiem, pa ceļam sastopot stirnas, lapsas un neskaitāmus stārķus, ar vieglu krēslu aizlīkumojam līdz nu dikti mazam lauku ciematam, bet jau pa gabalu saprotam, ka esam klāt - jo ir redzams Odzienas muiža tornis ar veselu stārķu koloniju (pamēģiniet kādā drona foto saskaitīt, cik ligzdas esam nobildējuši).
Uz pašu muižu ekskursijā aiziesim rīt, bet tikmēr iekārtojamies Krogus ēkā iekārtotajā viesnīcā, kas ir unikāls arhitektūras piemineklis. Vēsturiski šī ēka kalpoja par rosīgu ceļinieku un tirgotāju pieturvietu, bet šodien tā ir pārtapusi par mājīgu un atmosfērisku viesnīcu, kurā senatnīgais šarms satiekas ar mūsdienu komfortu. Pats labākais šajā naktsmītnē ir tās īpašā aura. Istabiņās saglabāts autentisks lauku un muižas laiku gars - masīvi koka elementi, gaumīgs interjers un detaļas, kas liek justies kā senas grāmatas lappusē, vienlaikus nodrošinot visas ērtības saldam un netraucētam miegam. Vakarpusē, kad muižas teritorija kļūst klusa un mistiska, kroga apkārtne iegūst īpaši romantisku noskaņu.
Protams, mums nav miera un aizejam līdz muižai arī tādā vieglā pustumsā un visu laiku virs galvām skan stārķu knābju klaboņa, kas, tajā brīdī, kad ēkā ieslēdzas āra apgaismojums, rada neaprakstāmu noskaņu. Muiža ir daļēji atjaunota, bet noteikti viszīmīgākais ir tieši tornis, kas man liek tomēr šo celtni vairāk saukt par pili, nekā muižas ēku.
Miegs pa nakti ir tik labs, ka, ja nebūtu plāni jau no paša rīta, mēs noteikti nogulētu arī ilgāk, bet nākas vien celties, jo mums būs ekskursija pa muižas teritoriju. Odzienas muižas komplekss šodien piedzīvo aizraujošu augšāmcelšanos, lēnām atjaunojot gan lepno neogotikas muižas ēku, gan apkārtējās saimniecības ēkas. Šī atdzimšana nav tikai akmeņu un mūru glābšana - muiža ir kļuvusi par dzīvīgu kultūras centru, kur regulāri norisinās dažādi pasākumi: no romantiskiem koncertiem un teātra izrādēm parkā līdz pat vērienīgiem svētkiem, kas aicina kopā vietējo kopienu un piesaista ceļotājus no visas Latvijas.
Papildus kultūras dzīvei komplekss piedāvā gandarījumu arī citu interešu baudītājiem - turpat blakus atrodas vietējā alus darītava - Pilsbrūzis, kurā top dzīvais alus un kuras piedāvājumu drīzumā papildinās arī jauns SPA komplekss pilnīgai relaksācijai. Visu šo pieredzi lieliski papildina blakus esošais retro spēkratu un senlietu muzejs, kas ļauj ielūkoties pagājušā gadsimta tehnikas pasaulē. Principā, ja kādreiz dodaties uz Latgales vai Madonas pusi caur Pļaviņām - iebrauciet Odzienā - būsiet mēreni pārsteigti par to, cik daudz kas interesants ir tik mazā ciematā. Un starp citu – ja gribas izrauties no ārējās pasaules – tad Odzienā vismaz 2 mobilo sakaru operatoriem vispār nav pārklājuma...
Bet mēs turpinām Māju kafejnīcu dienu dalībnieku apciemošanu (un arī laiks brokastīm), tāpēc vajag kaut ko skaistu, vieglu un romantisku – dodamies pāris kilometrus tālāk uz LavanDulla. Kā jau nosaukums rāda, tad šeit ir lavandu lauks, uz kuru paveras fantastisks skats no neliela uzkalniņa un lavandas ir sastādītas ģeometriskā formā. Bez tā visa ir arī citi smukum un ēdam-augi un stādījumi, kā arī pati saimnieku dzīvojamā māja ir kalna galā, nu principā - tāds riktīgi klasiskais “Straumēnu” skats. Pasūtam ēst un dodamies ekskursijā - līdz pat lielajam dīķim cauri lavandām.
Ja mēs domājām, ka te būs vieglas brokastis – nedaudz kļūdījāmies, jo te uzreiz ēdienkartē viss ir pamatīgs, jo nu - tomēr mazums būs jāiet rakt kādu lavandu dobi pēc tam. Bet, tajā pašā laikā - viss ēdiens ir fantastiski garšīgs, jo gatavots tepat blakus – uz dzīvās uguns.
Saimnieki viesus lutina ar rūpīgi gatavotiem mājas gardumiem - sākot no uz ugunskura vārītām zupām un gardiem gaļas ēdieniem līdz pat smalkiem desertiem, piemēram, citronu krēmam ar meringas cepurītēm, klāt malkojot tematiskus dzērienus. Omulīgo gaisotni papildināja bērnu stūrītis, radošas aktivitātes un iespēja iegādāties gan lavandas stādus, gan saimniecībā tapušu produkciju, kā arī uzzinājām, ka saimniece arī raksta dzeju un pat ir izdevusi grāmatu! Šī arī ir tā vieta, kur braukt pēc iedvesmas, aprunāties ar cilvēkiem, kuri dara un nekad nepadodās, jo tajās reizēs, kad pašiem uznāk “besis”, ka kaut kas nesanāk un gribas padoties – tad vienmēr atceramies par šādām tikšanās reizēm un varam atkal saņemties.
Tālāk ceļš ved vēl dziļāk laukos – un sveiciens mobilo sakaru operatoriem, bet te zona nav, tāpēc orientējamies pēc sajūtām un pat pajautājot ceļu. Nu bet mērķis panākts - cilvēkiem vajag komunicēt, iespējams, tāds arī ir slepenais plāns.
Tātad - mums jānonāk “Bites pienotavā” (https://www.facebook.com/profile.php?id=100067808431056&locale=lv_LV). Ja godīgi - braucam vispār bez jebkādas domas, kas mūs sagaidīs, bet, kad ieraugām muižas izskata ēku, kura nu vispār neatgādina pienotavu, esam vairāk kā pārsteigti. Ēka gan kādu laiku ir stāvējusi pa pusei pamesta, bet jaunie saimnieki te tiešām ļoti cenšas un viss tā pamatīgi atdzimst. Mums ļoti patika ekskursija pa ēku, un jo īpaši pagrabā, kur vēl ne tik sen tika gatavots un sālīts siers – bet tur ir tādi labirinti... arī šeit mans vārdu krājums ir nedaudz par īsu, lai aprakstītu to, cik ļoti gribas par šo vietu pastāstīt lasītājiem, jo, lai arī pašreiz šī vieta ir publiski pieejama tikai sarunājot, bet kaut kas manī iekšā saka, ka pavisam drīz tā kļūs par vienu no apkārtnes magnētiem un ļoti novēlām saimniekiem, lai visas ieceres izdodas pat vairāk nekā ieplānots. Bet mēs te tomēr esam atbraukuši paēst - tāpēc, lai arī cik ļoti piepildīti esam pēc brokastīm, tomēr viss smaržo tik labi, ka tomēr ļaujamies arī izbaudīt kaut ko no plašā piedāvājuma, piedevām, sēdēt zem simtgadīgiem kokiem šādā vietā ir arī kā papildu bonuss. Un kārtējo reizi šī būs tā vieta, kur, kad nopirksim paši savu lauku graustiņu - atbraukt pēc iedvesmas, ja nu sāks nolaisties rokas.
Diena ir jau krietni pāri pusei, bet mums šodien vēl doma apciemot vismaz pāris citas vietas, tāpēc uzņemam kursu uz ne pārāk tālu esošo nu jau visā Latvijā slaveno mini zoo “Karlīnas” (https://www.facebook.com/profile.php?id=100063618847990&locale=lv_LV), kur sastopamas lamas un alpakas, ķengurs, jenots, kazas un vēl daudzi citi iemītnieki, kurus apmeklētāji var ne tikai vērot, bet arī samīļot un pabarot. Taču pēdējā laikā “Karlīnas” sociālajos tīklos arvien lielāku uzmanību piesaista ne tikai dzīvnieki, bet arī mazais Jēkabs - sirsnīgs, darbīgs, dabīgs un ļoti apņēmīgs puika. Šeit gan, brīdī, kad parādās zona, navigācija rāda, ka pie zoo ir pat sastrēgums un, tiešām, viss šeit ir pilns auto. Nu, bet, protams, tā ir izcila kombinācija - iespēja tikt pie dzīvniekiem tik tuvu, un pēc tam arī kārtīgi paēst - jo priekš pasākuma uz liela ugunskura gatavojas plovs, kā arī ir nereāli garšīgas pašu ceptas lauku tortes. Tā ir tā sajūta, ka te noteikti nebūs neviens dusmīgs vai ar dzīvi neapmierināts cilvēks, jo te pat lielākais pūpēdis sāks smaidīt un vismaz uz brīdi pasauli uztvert ar bērna acīm. Te droši braucienu var ieplānot uz vismaz pusi dienas – jo dzīvnieki ir ļoti daudz, un saimnieka Silvara stāsts par to, kā viņš ir radījis šo vietu ir kas sirdi sildošs un unikāls.
Tad gan laiks vēl palicis aizbraukt uz vietu, kur pat nekad nav braukts cauri - Iršiem. Līdzīgi kā vakardien, kad nonācām Vecbebru kopienā, tā arī šodien diena mums ir aizvedusi līdz šādai vietai, kur pavisam maziņā ciemā ir tāda saliedētība un vēlme darīt it kā parastas, bet tajā pašā laikā varenas lietas. Iesākumā laikam nedaudz vairāk par Iršiem un šis vietas nozīmi Latvijas un pat pasaules vēsturē, par kuru ilgu laiku tika klusēts.
Irši jeb Hirschenhof bija lielākā vācu zemnieku un amatnieku kolonija Baltijā, kas Vidzemē pastāvēja gandrīz 173 gadus. Tā aizsākās 1766. gadā, kad Krievijas imperatore Katrīna II, īstenojot plašu kolonizācijas politiku, aicināja ieceļotājus no dažādām Vācijas zemēm apdzīvot impērijas teritorijas. Vidzemes kroņa muižu zemēs no Vācijas zemēm atceļoja ap 85 ģimenēm. Sākotnēji kolonisti saskārās ar grūtībām, taču, pārņemot vietējo latviešu pieredzi, izveidoja ciešu un harmonisku kopienu. Iršu pēcteču vidusmēra dzimtas devušas vairākas ievērojamas personības, tostarp finanšu ministru Robertu Erhardu un pasaulslaveno aktieri Heincu Erhardu. Vēsturiskā kopiena beidza pastāvēt 1939. gadā, kad vācbaltiešu repatriācijas rezultātā iedzīvotāji bija spiesti atstāt savas mājas. Mūsdienās par šo unikālo kultūrvēsturisko mantojumu atgādina saglabājušās celtnes un piemiņas vietas, kā arī senā magazīnas klēts, kurā iekārtots muzejs un kolekcija par kolonijas laikiem. Mēs ar Kārli esam vēstures fanāti, bet par šo Latvijas vēstures faktu vispār neko nezinājām.
Vienā no tā laika ēkām ir iekārtots tāds kā saimes vai kopienas nams, kur tad notiek dažādi pasākumi un tradīciju turpināšana. Mēs it kā esam bijuši nu ļoti daudzās vietās Latvijā, bet kaut kā liekas, ka tik ļoti saliedēti cilvēki kā Iršos un Vecbebros laikam ir liels retums. Šeit Māju kafejnīcu dienās bija sarīkoti dārza svētki ar nereāli plašu ēdienkarti un, tā kā mums bija iespēja ielūkoties arī virtuvē, tad likās, ka no tā, kā tur darbojās visi iesaistītie, gribas palikt un palīdzēt kaut vai mazgāt traukus – viss bija tik ļoti vienoti un jaudīgi! Šeit bija pat kā dārgos restorānos sagaidītāja lete! Šoreiz stāsts un sajūta ir ne tikai par ēdienu, kas bija izcili garšīgs, bet tiešām to noskaņu, kāda bija radīta un atkal pilnīgi apstājās laiks un tā vien gribējās palikt līdz vakaram.
Brīvdienas mēs noslēgsim ar vēl vienas unikālas un neparastas vietas apmeklējumu - Iršos, vēsturiskajā Hiršenhofas vācu kolonijas teritorijā, nesen izveidots jauns un aizraujošs galamērķis – daiļdārzs "Hiršenhofas dārzi" (https://www.facebook.com/p/Hir%C5%A1enhofas-d%C4%81rzs-61576239136724/), kas atrodas zemnieku un briežu saimniecības "Zemitāni" mājvietā "Dzelmēs". Šeit vēl tiek veidots plašs dārzs ar dīķiem, ūdens kaskādēm, dižiem akmeņiem, īpašām dzirnakmeņu takām un bagātīgu dekoratīvo augu un ziedu daudzveidību. Tā kā dārzs atrodas privātā teritorijā, tas ir pieejams apmeklētājiem noteiktās atvērto durvju dienās vai iepriekš piesakoties grupām, bet noteikti ir tā vērts, lai šeit atbrauktu speciāli. Dārzs gan vēl ir pilnveides procesā, bet jau šobrīd tas ir kas pilnīgi neredzēts Latvijā un pārsteidz ar to, kā iespējams nekurienē radīt kaut ko šādu.
Noslēdzot šo aizraujošo ceļojumu cauri Aizkraukles novada neatklātajām pērlēm, ir skaidrs, ka Latvijā vēl ir tik daudz neizstāstītu stāstu, sirsnīgu cilvēku un apbrīnojamu vietu, kas spēj pilnībā mainīt priekšstatu par šķietami zināmiem reģioniem. No Skrīveru saldumu galvaspilsētas un Daugavas panorāmām līdz pat Iršu un Vecbebru spēcīgajām kopienām - šīs brīvdienas dāvāja ne tikai gastronomiskus baudījumus, bet - galvenais iedvesmu, siltumu un pārliecību, ka vislielākais spēks slēpjas cilvēkos, kuri ar mīlestību kopj savu zemi un veido tās nākotni.
Izmantojot iespēju - mums šobrrīd top grāmata "Misija:Nesalaužamie", kurā parādīsim to, kāda ir patiesā un īstā Ukraina mūsu acīm - jo esam tur bijuši vairāk kā 100 dienas pēdējā gada laikā, kā arī jau rudenī - pašā Rīgas centrā tiks atklāta foto izstāde "Ukraina ir vairāk nekā karš".
Ļoti priecāsimies par atbalstu - kāda degvielas litra vai pusdienu pauzes apmērā - lai ātrāk palīdzētu tapt grāmatai! https://buymeacoffee.com/cetricelogardi
