What are the opening hours?

Monday 10:00 - 17:00 Tuesday 10:00 - 17:00 Wednesday 10:00 - 17:00 Thursday 10:00 - 17:00 Friday 10:00 - 17:00

Just Fly Baltic

Home
Latvia
Jurmala
Just Fly Baltic

Tiešsaistes ceļojumu aģentūra / Онлайн туристическое агентство

Labākie lidojumu piedāvājumi ar Just Fly Baltic – plaša aviokompāniju izvēle, ātra pasūtīšana, vienkāršs rezervēšanas process, droši un ērti maksājumi, kā arī pastāvīgs klientu atbalsts. Tāpat tiešsaistes ceļojumu aģentūra Just Fly Baltic piedāvā lētas aviobiļetes, autobusu biļetes, jūras kruīzus, viesnīcu rezervēšanu.

30/10/2026

Luksemburga — trīs kaimiņi un sava pasaule

No rītiem Luksemburgas centrālajā stacijā pienāk reģionālie vilcieni no Mecas, Trīres un Arlonas. Trīs pilsētas trīs dažādās valstīs — Francijā, Vācijā un Beļģijā. Daudziem pasažieriem šāds brauciens pāri valsts robežai ir daļa no ikdienas ceļa uz darbu. Vakaros vilcieni dodas pretējā virzienā, vedot cilvēkus mājup.

Šā gada 9. oktobrī Luksemburgas pilsētas pašvaldība paziņoja par 139 000. iedzīvotājas reģistrāciju. Šķiet pārsteidzoši — Eiropas finanšu centra un nozīmīgu Eiropas Savienības institūciju pilsēta tikai tagad sasniegusi 139 tūkstošus iedzīvotāju. Visā Luksemburgas Lielhercogistē dzīvo aptuveni 691 tūkstotis cilvēku.

Taču iedzīvotāju skaits atklāj tikai daļu no šīs valsts ikdienas. Gandrīz puse Luksemburgā nodarbināto algoto darbinieku dzīvo ārpus tās robežām — galvenokārt Francijā, Vācijā un Beļģijā. Savukārt pašā galvaspilsētā gandrīz 70% iedzīvotāju ir ārvalstu pilsoņi. Tā ir neparasta proporcija pat starptautiskā Eiropas vidē.

Šādai ikdienas mobilitātei nepieciešama arī atbilstoša transporta sistēma. Kopš 2020. gada sabiedriskais transports Luksemburgā ir bez maksas — gan iedzīvotājiem, gan viesiem. Tas attiecas uz autobusiem, tramvajiem un vilcienu otro klasi valsts teritorijā. Starptautiskajos braucienos par posmu ārpus Luksemburgas jāmaksā atsevišķi.

Arī pati galvaspilsēta ir mainījusies. Tramvaji šeit kursēja jau kopš 19. gadsimta, taču 1964. gadā satiksme tika pārtraukta. Pēc 53 gadu pārtraukuma 2017. gadā tramvajs atgriezās pilsētas ielās. Jaunā līnija pakāpen*ski sasniedza centru, dzelzceļa staciju un 2025. gadā arī lidostu.

Mūsdienās robežas šajā reģionā tiek šķērsotas tik ikdienišķi, ka viegli aizmirst, cik sarežģīta bijusi pašas Luksemburgas valstiskuma vēsture. Tā ir pasaulē vienīgā suverēnā lielhercogiste. 1815. gadā Vīnes kongress izveidoja Luksemburgas Lielhercogisti, bet 1839. gadā tās teritorija tika sadalīta, lielā mērā nosakot mūsdienu Luksemburgas robežas. Luksemburga joprojām ir konstitucionāla monarhija ar savu valdošo dinastiju.

Arī tās ekonomiskā vēsture nav tik pašsaprotama, kā varētu šķist. Šodien Luksemburga pazīstama kā starptautisks finanšu centrs, taču vēl 20. gadsimta vidū valsts ekonomikā ļoti nozīmīga bija dzelzsrūdas ieguve un tērauda ražošana.
Pēc 1970. gadu rūpniecības krīzes arvien lielāku nozīmi ieguva finanšu pakalpojumi un citas starptautiskas nozares.

Šo pārmaiņu pēdas redzamas Belvalā, kur līdzās saglabātajām domnām tagad atrodas universitāte un modernas ēkas. Galvaspilsētā savukārt darbojas Eiropas Savienības Tiesa, Eiropas Investīciju banka un citas Eiropas institūcijas. Nelielā valsts ir kļuvusi par nozīmīgu vietu gan Eiropas ekonomikā, gan tās institucionālajā dzīvē.

Taču starptautiskā vide nav izdzēsusi Luksemburgas savdabību. Valstij ir sava nacionālā valoda — luksemburgiešu valoda (Lëtzebuergesch). Franču valoda ieņem īpašu vietu likumdošanā, vācu valodu plaši izmanto izglītībā un medijos, bet starptautiskajā darba vidē bieži skan arī angļu un portugāļu valoda. Daudzvalodība šeit nav tikai kultūras bagātība — tā ir ikdienas dzīves, darba un valsts pārvaldes sastāvdaļa.

Vakarā vilcieni atkal dodas uz Mecu, Trīri un Arlonu. Pasažieri atgriežas mājās, šķērsojot tās pašas valstu robežas, kuras no rīta vedušas viņus uz darbu. Luksemburga kartē aizņem nelielu teritoriju, taču tās ikdiena turpinās tālu aiz šīm robežām.

24/10/2026

SESTDIENAS RAKURSI
2026. gada 24. oktobris

Šonedēļ pievērsīsimies Eiropas pilsētu nemierīgajai ikdienai, ielūkosimies kosmosa centros un dosimies nelielos ceļojumos uz Indonēziju, Beļģiju un Nīderlandi. Noslēgumā — par Sauli, pulksteņiem un gada tumšākā laika tuvošanos.

Kad pilsētas kļūst par protestu skatuvi

Parīzē protestu ietekme uz pilsētas ikdienu jūtama jau vairākas dienas. Šajā sestdienā ieviesti jauni ierobežojumi — slēgtas vairākas metro stacijas, apmeklētājiem nav pieejams Luvrs un Orsē muzejs. Lielākajā daļā pilsētas dzīve rit ierastajā gaitā, tomēr demonstrāciju sekas izjūt arī tie, kuri tajās nepiedalās.

Līdzīgi protesti notikuši arī citviet Eiropā, lai gan to iemesli atšķiras. Milānā demonstrāciju laikā izcēlās sadursmes starp atsevišķām protestētāju grupām un policiju. Oktobra sākumā Briselē protestēja arodbiedrības, pedagogi un studenti. Albānijā sākotnējās prasības uzlabot izglītības apstākļus pāraugušas plašākā neapmierinātībā ar valdību un korupciju.

Spānijā šim stāstam ir garāka priekšvēsture. Vēl 2024. un 2025. gadā Barselonā, Maljorkā un citviet plašu uzmanību piesaistīja protesti pret masu tūrismu. Īstermiņa tūristu īres dzīvokļi kļuva par vienu no neapmierinātības simboliem — vietējiem iedzīvotājiem mājokļi kļuva arvien grūtāk pieejami.

Tomēr mājokļu krīzei ir daudz plašāki cēloņi: nepietiekama būvniecība, pieejamu īres mājokļu trūkums un ienākumiem neatbilstošas cenas. Oktobra sākumā demonstrācijas par mājokļu pieejamību notika vairāk nekā 50 Spānijas pilsētās. Šoreiz uzmanības centrā bija ne tikai tūrisma ietekme, bet arī īrnieku tiesības un valsts mājokļu politika.

Līdzīga spriedze jūtama Portugālē. Lisabonā un Portu protestētāji uzslēja teltis pilsētu laukumos, pieprasot pieejamākus mājokļus un īrnieku aizsardzību. Policija nometnes likvidēja, taču protesti atsākās.

Šīm kustībām nav vienotas programmas. Vienviet runa ir par algām un skolām, citviet — par īri, sabiedriskajiem pakalpojumiem vai politisko atbildību. Taču aiz atšķirīgajiem saukļiem arvien biežāk izskan viens jautājums: cik pieejamas Eiropas pilsētas ir pašiem to iedzīvotājiem?

Aiz Eiropas kosmosa centru durvīm

Raķešu starti piesaista pasaules uzmanību, taču aiz tiem ir daudz mazāk redzams ikdienas darbs. Eiropas kosmosa centros tiek vadītas misijas, pārbaudītas tehnoloģijas un pētīta mūsu planēta.

Šoruden Eiropas Kosmosa aģentūra atvēra apmeklētājiem sešus savus centrus Francijā, Itālijā, Nīderlandē, Vācijā, Spānijā un Lielbritānijā. Aptuveni 23 000 cilvēku varēja ieraudzīt to, kas parasti paliek ārpus publikas redzesloka.

Darmštatē apmeklētāji piedalījās BepiColombo misijas vadības simulācijā, Nordveikā aplūkoja kosmosa aprīkojumu, bet Fraskati iepazina tehnoloģijas, ar kurām no kosmosa novēro Zemi.

Vairāk nekā 200 pasākumu atklāja Eiropas kosmosa pētniecības daudzveidību. ESA iecerējusi atvērto durvju dienas rīkot arī nākamgad.

Gandrīz gadsimtu ārpus zinātniskajiem novērojumiem

Indonēzijas Bankas salā dzīvo neliels nakts primāts — Bankas lēnais lori. Gandrīz gadsimtu tas nebija dokumentēts zinātniskajā literatūrā, lai gan vietējie iedzīvotāji un dzīvnieku glābēji to joprojām sastapa.

Tagad vietējo iedzīvotāju un dzīvnieku glābēju novērojumi palīdzējuši zinātniekiem no jauna apstiprināt retā dzīvnieka klātbūtni salā. Taču mežu izciršana un dabiskās vides izmaiņas joprojām apdraud tā nākotni. Tas, kas pazudis no zinātnes pierakstiem, nebūt nav pazudis no dabas.

Gandrīz deviņus gadsimtus sena abatija sāk jaunu dzīvi

Beļģijas pilsētā Lēvenē pēc vairāk nekā desmit gadus ilgas restaurācijas jaunu posmu sāk Parka abatija. Viduslaiku klostera ēkas, pagalmi un apkārtējā ainava atkal kļūst par aktīvu kultūras telpu.

Šajās brīvdienās tur atklāta laikmetīgās mākslas izstāde Threading Landscapes, kurā vēsturiskā arhitektūra sastopas ar mūsdienu mākslinieku skatījumu.

Pilsēta, kurā muzejs seko Saulei

Nīderlandes Eindhovenā šajās dienās norisinās Nīderlandes Dizaina nedēļa. Kādreizējais rūpniecības centrs kļuvis par vietu, kur dizains palīdz ne tikai radīt jaunus priekšmetus, bet arī citādi paraudzīties uz ierasto pasauli.

Van Abes muzejā (Van Abbemuseum) jaunā izstāde Museum as Sundial pievērš uzmanību gandrīz 90 gadus senajai muzeja ēkai. Tās arhitektūrā jau sākotnēji bija ņemta vērā Saules gaisma un ēnu kustība.

Izstāde aicina pazīstamo ēku ieraudzīt citādi — vērojot gaismas un ēnu maiņu un domājot par to, kā Saules kustība ietekmē arhitektūru, cilvēku ikdienu un mūsu laika izjūtu.

Eiropa pagriež pulksteņus

Naktī uz svētdienu Latvijā un citviet Eiropas Savienībā pulksteņus pagriezīsim par stundu atpakaļ. Dienas garums no tā nemainīsies, taču pēc pulksteņa vakars iestāsies agrāk. Arvien īsākās dienas mūs pamazām tuvina gada tumšākajam laikam — ziemas saulgriežiem.

Savukārt ASV un daļā Kanādas pāreja notiks tikai pēc nedēļas, tāpēc īslaicīgi mainīsies arī laika starpība ar daudzām Ziemeļamerikas pilsētām.

Saule turpinās savu ierasto ceļu. Tikai mūsu pulksteņi tam pielāgosies citādi.

16/10/2026

Prélude! — jauna nodaļa Pompidū centra pasaules kartē 🎨

Šajā un vēl divās nākamajās nedēļas nogalēs netālu no Parīzes būs iespējams piedzīvot ko neparastu — apmeklēt jaunu mākslas centru vēl pirms tā oficiālās atklāšanas. Turklāt tā būs iespēja ielūkoties muzeja pasaulē, kas parasti paliek ārpus apmeklētāju redzesloka.

Jaunais Centre Pompidou Francilien Masī (Massy), uz dienvidiem no Parīzes, no 17. oktobra līdz 1. novembrim piedāvās īpašu bezmaksas iepazīšanās programmu Prélude!. Pēc tās komplekss turpinās gatavoties oficiālajai atklāšanai 2027. gada pavasarī.

Šī iespēja ir īpaši interesanta arī tāpēc, ka slavenais Pompidū centrs Parīzes centrā kopš 2025. gada ir slēgts vērienīgai rekonstrukcijai. Tā atkalatvēršana paredzēta tikai 2030. gadā.

Taču Masī top nevis Parīzes muzeja pagaidu aizvietotājs, bet gan jauns kultūras centrs ar savu uzdevumu. Tas papildinās Pompidū centra darbību arī pēc vēsturiskās ēkas atjaunošanas.

Aptuveni 30 000 kvadrātmetru lielajā kompleksā būs mākslas darbu krātuves, restaurācijas darbnīcas, pētniecības telpas un publiski pieejamas zonas. Tas ļaus glabāt un pētīt nozīmīgu daļu no Francijas Nacionālā modernās mākslas muzeja kolekcijas, kurā ir aptuveni 150 000 darbu.

Parasti muzeja apmeklētāji redz tikai nelielu daļu no krājuma. Pārējie darbi atrodas glabātavās, tiek pētīti, restaurēti vai gatavoti nākamajām izstādēm. Masī iecerēts šo mazāk redzamo muzeja dzīves daļu padarīt pieejamāku un saprotamāku sabiedrībai.

Savukārt Prélude! laikā varēs iepazīt vēl līdz galam neiekārtoto ēku un tās arhitektūru, apskatīt atsevišķus Pompidū kolekcijas darbus, piedalīties ekskursijās un radošajās darbnīcās, tikties ar arhitektiem un māksliniekiem, kā arī vērot mākslinieciskus priekšnesumus. Tā būs iespēja ieraudzīt, kā jauna kultūras vieta pakāpen*ski iegūst savu veidolu.

Ēku projektējis arhitekts Filips Kjambereta (Philippe Chiambaretta) un viņa birojs PCA-STREAM. Jaunās ēkas arhitektūrā saskatāmas atsauces uz slaveno Pompidū centru Parīzē, kura atklāšana 1977. gadā kļuva par īstu sensāciju.

Renco Piano (Renzo Piano) un Ričarda Rodžersa (Richard Rogers) projektētā Parīzes ēka pārsteidza ar neparastu risinājumu: krāsainas caurules, inženierkomunikācijas, metāla konstrukcijas un eskalatori tika izvietoti uz fasādes. Muzejs izskatījās it kā apgriezts uz āru. Sākotnēji pretrunīgi vērtētais projekts ar laiku kļuva par vienu no atpazīstamākajiem Parīzes arhitektūras simboliem.

Taču Pompidū centra eksperimenti neaprobežojās tikai ar arhitektūru. Pamazām mainījās arī tā ģeogrāfija.

Francijas pilsētā Mecā Centre Pompidou-Metz durvis vēra 2010. gadā, bet piecus gadus vēlāk Spānijas pilsētā Malagā tika atklāts Centre Pompidou Málaga. Tā daudzkrāsainais stikla kubs ostas rajonā kļuvis par vienu no pilsētas atpazīstamākajiem arhitektūras akcentiem.

Vēlāk Pompidū centra starptautiskā darbība paplašinājās ar sadarbības projektiem Šanhajā un Seulā. Tie nav vienādi muzeju filiāļu modeļi — katram ir savi partneri, arhitektūra un vieta vietējā kultūras dzīvē.

Masī kļūs par vēl vienu šīs plašākās sistēmas daļu, īpašu uzmanību pievēršot mākslas darbu saglabāšanai, izpētei un muzeja ikdienas darba iepazīšanai.

Ja šajā nedēļas nogalē vai līdz novembra sākumam būsiet Parīzē, programma Prélude! piedāvā trīs iespējas iepazīt jauno centru:

• 17.–18. oktobrī — arhitektūra un jaunās ēkas iepazīšana.

• 24.–25. oktobrī — daba, apkārtējā vide un teritorija.

• 31. oktobrī–1. novembrī — kopīga jaunrade, māksla un līdzdalība.

Ieeja ir bez maksas. Vietu ieteicams rezervēt iepriekš.

Programma un rezervācija:
https://www.centrepompidou.fr/fr/programme/agenda/evenement/9kyV4uB

Muzejā mēs parasti sastopam jau izveidotu ekspozīciju. Masī šoreiz piedāvā citu pieredzi — iespēju iepazīt jaunu kultūras vietu tās tapšanas laikā, vēl pirms tā kļuvusi par ierastu pieturvietu mākslas cienītājiem.

📷 Attēlā: Centre Pompidou Málaga, Spānija.

09/10/2026

West End Girls — Londona, kuru var sadzirdēt 🎶

Pamēģināsim izstaigāt Londonu, sekojot kādai 1980. gadu dziesmai. Sāksim Londonas austrumu tirgos, šķērsosim pilsētas centru un nonāksim Vestendas (West End) nakts gaismās. Taču šis maršruts aizvedīs arī līdz Šveicei, 1917. gada Petrogradai un ostas dokiem, kuru vietā šodien slejas finanšu rajona debesskrāpji.

Londonas Īstenda (East End) vēsturiski veidojās uz austrumiem no Sitija — ap ostu, rūpnīcām un strādnieku apkaimēm. Vaitečepelā (Whitechapel), Spitalfīldsā (Spitalfields) un Betnalgrīnā (Bethnal Green) līdzās dokstrādniekiem, amatniekiem un tirgotājiem dzīvoja vairākas ieceļotāju paaudzes. Tirgi, nelielas darbnīcas, šauras ielas un dažādas valodas veidoja šīs Londonas daļas ikdienu.

Rietumos, aiz Sitija, atradās cita pasaule. Soho un Koventgārdena (Covent Garden) piesaistīja māksliniekus un naktsdzīves cienītājus, Lesteras laukums (Leicester Square) — kino apmeklētājus, Pikadili (Piccadilly) — pircējus un garāmgājējus. Turpat līdzās atradās turīgā Meifēra (Mayfair). Protams, ne visi austrumos bija nabadzīgi un ne visi rietumos — bagāti, tomēr priekšstats par strādnieku Īstendu un pārtikušo Vestendu kļuva par daļu no Londonas identitātes.

Šo Londonas sociālo ģeogrāfiju starptautiskai auditorijai savā veidā parādīja Pet Shop Boys dziesma West End Girls, kuras jaunais ieraksts iznāca 1985. gadā. Tās Īstendas puiši un Vestendas meitenes sastopas nakts pilsētā, kur šķietami iespējams pārkāpt ierastās robežas. Aiz atturīgā ritma un gandrīz runātā vokāla slēpjas jautājumi par naudu, iespējām, izvēli un piederību. Dziesma drīz sasniedza pirmo vietu Lielbritānijas un ASV singlu topos.

Iedomājieties šo Londonu naktī: restorāns, kurā izceļas konflikts, policija, metro, bārs un cilvēki, kuru nodomi nav gluži skaidri. Dziesmas pirmās rindas Nīlam Tenantam (Neil Tennant) radās pēc televīzijā redzētas gangsterfilmas ar Džeimsu Kegni (James Cagney). Savukārt Dive Bar Džerarda ielā (Gerrard Street), ķīniešu kvartālā netālu no Lesteras laukuma, bija īsta vieta, ko pazina mūziķi.

Arī pati dziesma veidota kā pilsētas kolāža — balsis, sarunu fragmenti un ainas, kas strauji nomaina cita citu. Tenantu iedvesmoja T. S. Eliota poēma The Waste Land («Izpostītā zeme»), bet agrīnais amerikāņu hiphops ietekmēja gandrīz runāto vokālu. Šāds stāstījums vairāk atgādina filmas montāžu nekā tradicionālu popdziesmas sižetu.

Videoklips ļauj šo pilsētu arī izstaigāt. No Ventvortas ielas (Wentworth Street) pie Petticoat Lane tirgus austrumos kamera aizved uz Vaterlo staciju, Temzas krastmalu un tālāk uz Vestendas izklaides rajoniem un Lesteras laukumu. Redzam ne tikai pazīstamas vietas, bet arī 1985. gada Londonas ielas un cilvēkus — pilsētu, kuras austrumu daļa drīz mainīsies līdz nepazīšanai.

Taču dziesmā ir vēl viens, pavisam negaidīts ceļojums: no Ženēvas ezera līdz Somijas stacijai. Tā ir atsauce uz Vladimira Ļeņina atgriešanos no Šveices emigrācijas Petrogradā 1917. gada pavasarī. Vēsturi studējušais Tenants šo tēlu saistīja ar kustību no rietumiem uz austrumiem. Londonas austrumu un rietumu pretstatam pēkšņi pievienojas vēl viens ceļojums no rietumiem uz austrumiem — šoreiz pāri Eiropai. Tā ir interesanta paralēle, nevis norāde uz vienu noteiktu dziesmas politisko vēstījumu.

Atgriezīsimies Londonas austrumos, šoreiz pie Temzas dokiem. West India Docks 19. gadsimtā bija daļa no Britu impērijas tirdzniecības sistēmas. Te pienāca kuģi ar precēm no Karību reģiona, un šīs tirdzniecības vēsture bija cieši saistīta ar koloniālo ekspluatāciju un verdzību. Vēlāk doki nodrošināja darbu tūkstošiem cilvēku, taču konteinerpārvadājumi, arvien lielāki kuģi un ostas darbības pārcelšanās lejup pa Temzu mainīja visu. 1980. gadā West India Docks slēdza kravu apstrādei.

Jau 1981. gadā bijušo ostas teritoriju atjaunošanai izveidoja London Docklands Development Corporation. 1987. gadā sāka kursēt Docklands Light Railway, bet 1991. gadā tika pabeigts One Canada Square — jaunā Canary Wharf simbols. Vietu, kur reiz pienāca kuģi ar precēm no visas pasaules, ieņēma bankas, biroji un starptautiskie finanšu darījumi.

Kad West End Girls skanēja radio, šodien pazīstamās Canary Wharf panorāmas vēl nebija. Tās tapšana mainīja ne tikai Temzas krastu, bet arī ierasto priekšstatu par Londonas austrumiem. Taču līdzās stikla torņiem saglabājušās vecās ielas un kopienas, un jaunā labklājība nav vienādi sasniegusi visus iedzīvotājus.

Mūsdienu Londonas sociālo karti vairs nevar izlasīt, vienkārši novelkot līniju starp austrumiem un rietumiem. No Canary Wharf spožajiem biroju kvartāliem var aiziet līdz apkaimēm, kur pilsētas ikdiena rit pavisam citādi. Kādreizējā robeža starp turīgo Vestendu un strādnieku Īstendu ir kļuvusi daudz sarežģītāka — un šīs pārmaiņas vislabāk redzamas pašās Londonas ielās.

📷 Londona, 2007. gads — fotogrāfijas no mūsu arhīva.

02/10/2026

Karaļu ceļš — trīs pilsētas, trīs dažādi stāsti 👑

Kas kopīgs Krakovas viduslaiku ielām, Gdaņskas vēsturiskajam centram un Varšavas transporta maģistrālēm? Visās trijās pilsētās atrodams Karaļu ceļš. Taču tas nav viens ceļš un nav arī trīs vienādi maršruti.

Karaļu ceļi veidojās ap maršrutiem, pa kuriem valdnieki svinīgi ieradās pilsētās vai devās starp savām rezidencēm. Polijā šie maršruti saglabājušies vairākās pilsētās, katrā atspoguļojot atšķirīgu tās vēstures posmu.

Krakovā Karaļu ceļš veda uz Vāveli.

Maršruts sākas pie Svētā Floriāna baznīcas, turpinās caur Floriāna vārtiem, Tirgus laukumu, Grodzka un Kanonicza ielām līdz karaļa pilij un katedrālei.

1320. gadā Vāveles katedrālē kronēja Vladislavu I Loketeku. Turpmākajos gadsimtos pa šo ceļu devās valdnieki, ārvalstu sūtņi, kronēšanas un bēru procesijas.

Kad 16. un 17. gadsimta mijā karaļa galms pakāpen*ski pārcēlās uz Varšavu, Krakova nezaudēja savu kronēšanas pilsētas nozīmi. Pēdējā kronēšana Vāvelē notika 1734. gadā.

Mūsdienās vēsturisko maršrutu iespējams izstaigāt kājām. Viduslaiku ielu plānojums lielā mērā ir saglabājies, lai gan bijušo nocietinājumu vietā izveidots Planty parks un apkārtējā pilsēta gadsimtu gaitā mainījusies.

Gdaņskā Karaļu ceļš bija pilsētas svinīgās uzņemšanas maršruts.

Polijas monarhi pilsētā ieradās caur Zelta vārtiem un devās pa Długa ielu un Garo tirgu Zaļo vārtu virzienā. Valdnieku svinīgā uzņemšana deva bagātajai tirdzniecības pilsētai iespēju demonstrēt savu nozīmi.

Šodien tas ir viens no Gdaņskas pazīstamākajiem vēsturiskajiem pastaigu maršrutiem.

Varšavā Karaļu ceļš ieguva pavisam citu mērogu.

Tas izauga par daudz garāku maršrutu, kas savienoja dažādu laikmetu karaļu rezidences un šodien ir arī daļa no pilsētas ikdienas transporta tīkla.

1596. gadu tradicionāli saista ar Sigismunda III Vāsas galma pārcelšanu uz Varšavu, lai gan šis process turpinājās arī 17. gadsimta sākumā. Karaļa pils kļuva par nozīmīgu valsts politisko centru.

1677. gadā pēc karaļa Jana III Sobeska rīkojuma tika iegādāts īpašums uz dienvidiem no Varšavas, kur sāka veidot viņa ārpilsētas rezidenci — Vilanovu. Turpmākajos gados šeit tapa baroka pils ar plašiem dārziem, kas kļuva par vienu no ievērojamākajām karaļa rezidencēm Polijā. Tā saglabājusies līdz mūsdienām un Otrā pasaules kara laikā netika nopostīta.

Savukārt 18. gadsimtā Staņislavs Augusts Poņatovskis attīstīja Łazienki kompleksu, pārvēršot to par savu vasaras rezidenci. Parka centrā atrodas pils uz salas, ko ieskauj ūdens, dārzi un vēsturiskas ēkas. Mūsdienās Karaliskās Łazienki ir arī viens no Varšavas pazīstamākajiem parkiem.

Tādējādi Karaļu ceļš savienoja dažādu laikmetu valdnieku rezidences, pakāpen*ski kļūstot par garu pilsētas asi.

Kā šo ceļu izbraukt šodien?

Varšavas Karaļu ceļš sākas pie Karaļa pils. No tās maršruts ved pa Krakowskie Przedmieście un Nowy Świat — vēsturiskām ielām, kur līdzās pilīm, baznīcām un universitātei šodien darbojas veikali, restorāni un kafejnīcas.

Tālāk tas šķērso Triju Krustu laukumu un turpinās pa Aleje Ujazdowskie līdz Karaliskajām Łazienki. Šo centrālo daļu vislabāk iepazīt kājām.

Taču vēsturiskais maršruts nebeidzas pie parka. Tas turpinās pa Belwederska un Jana III Sobieskiego ielām Vilanovas virzienā. Šeit Karaļu ceļš no vēsturiskas pilsētas promenādes pakāpen*ski pārvēršas par mūsdienīgu transporta maģistrāli.

Lielu daļu maršruta iespējams izbraukt ar 116. autobusu, kas savieno Varšavas vēsturisko centru ar Vilanovu. Pa ceļam var apstāties pie Karaliskajām Łazienki un pēc parka apskates turpināt braucienu līdz Vilanovai.

Kopš 2024. gada 29. oktobra uz Vilanovas rajonu var doties arī ar tramvaju. Pa toreiz atklāto jauno līniju sāka kursēt arī 16. maršruta tramvajs. Tas izmanto Belwederska un Sobieskiego transporta koridoru, taču apbrauc Karaļu ceļa vēsturisko centrālo daļu un neved tieši līdz Vilanovas pilij.

Krakovā Karaļu ceļu var izstaigāt no Floriāna vārtiem līdz Vāvelei. Varšavā tas ir krietni garāks — no Karaļa pils līdz Vilanovai. Un, lai iepazītu lielu daļu šī vēsturiskā maršruta, šodien pietiek iekāpt parastā pilsētas autobusā.

25/09/2026

Stokholmas metro — pilsēta, kas turpinās mākslā 🎨

Vilcieni pienāk un atiet, cilvēki steidzas starp peroniem, metro, autobusu termināli un Arlanda Express. Koferi, eskalatori, tablo, cilvēku plūsmas — kustība gandrīz neapstājas. Stokholmas Centrālo staciju un tai blakus esošo Cityterminalen ik dienu šķērso vairāk nekā 200 000 cilvēku.

T-Centralen satiekas visas trīs Stokholmas metro līnijas. Zilās līnijas peronos aina mainās: klints sienas kļūst zilas un baltas, gar tām vijas augu motīvi, bet starp tiem parādās cilvēku silueti — veltījums metro būvniekiem. 1957. gadā atklātā T-Centralen kļuva par pirmo Stokholmas metro staciju, kurā māksla bija daļa no ieceres. Pazīstamie zilās līnijas peroni tapa vēlāk — līdz ar līnijas atklāšanu 1975. gadā.

Taču metro sākās citādi. Kad 1950. gadā sāka darboties pirmā līnija, stacijas bija funkcionālas — flīzes, soli, norādes un reklāmas. Māksla metro neparādījās nejauši. 1950. gados arvien vairāk tika aizstāvēta doma, ka tai jābūt pieejamai ne tikai muzejos un galerijās, bet arī ikdienas pilsētvidē. T-Centralen un Gamla stan mākslu jau apzināti iekļāva staciju veidošanā, to noformējumam rīkojot konkursu.

Gamla stan — šauras ielas, senas ēkas, Stortorget un karaļpils. Stokholmas pagātne te joprojām ir daļa no pilsētas ikdienas. Metro stacija tika atklāta 1957. gadā, bet tās mākslinieciskā saikne ar vecpilsētu radās vēlāk. 1998. gadā tapušajās Göran Dahl mozaīkās izmantoti motīvi, kas atsaucas uz tās vēsturi un senāku laiku vizuālo pasauli.

Kungsträdgården šodien ir dzīvīga vieta pašā Stokholmas centrā — parks ar alejām, strūklakām, kafejnīcām un pasākumiem. Taču metro stacija zem tā atveido citu šīs vietas laiku: sarkanie, baltie un zaļie toņi atsaucas uz kādreizējo baroka dārzu, bet arhitektūras elementi — uz Makalös pili, kas reiz atradās tepat un gāja bojā ugunsgrēkā 1825. gadā. Tā glabā atmiņu par pilsētas daļu, kuras virszemē vairs nav.

1970. gados Stokholmas metro arvien vairāk sāka izmantot pašu pazemes vidi. T-Centralen zilās līnijas peronos un citās jaunajās dziļajās stacijās klinti vairs neslēpa aiz tradicionālām sienām un griestiem — tā kļuva par daļu no arhitektūras un vienlaikus par materiālu māksliniekiem.

Stadion klints ir nokrāsota spilgti zilā krāsā, bet pāri vienai no pazemes velvēm stiepjas milzīga varavīksne. Kad stacija tika atklāta 1973. gadā, pastāvēja bažas, ka šādas atklātas klinšu telpas pasažieriem varētu šķist tumšas un nomācošas. Zilā krāsa un varavīksne ienesa pazemē debesis, kas atrodas tepat virs stacijas. Arī vieta nav nejauša: virszemē atrodas Stokholmas Olimpiskais stadions — 1912. gada olimpisko spēļu norises vieta — un sporta vēstures motīvi nonākuši arī pazemē.

Pie Tekniska högskolan saikne ar apkārtējo vietu turpinās: virszemē atrodas Karaliskais tehnoloģiju institūts, bet pazemē — Platoniskie ķermeņi, Koperniks, Ņūtona likumi, Kristofera Polhema mehānika un Leonardo da Vinči mēģinājumi izprast lidošanas principus. Pie Universitetet zinātnes tēma turpinās citādi. Te parādās Kārlis Linnejs, viņa ceļojumi un dabas pētījumi, bet no tiem stāsts pāriet pie plašākiem jautājumiem par cilvēku un vidi. Divas universitātes virszemē — divi atšķirīgi stāsti par zināšanām pazemē.

Tensta vairs nav Stokholmas centrs, bet rajons, kas lielā mērā izauga 1960. un 1970. gados, kad strauji augošajai pilsētai bija vajadzīgi jauni mājokļi. Laika gaitā mainījās arī tā iedzīvotāju sastāvs.

Tensta metro stacija tika atklāta 1975. gadā. Helga Henschen kopā ar citiem māksliniekiem šeit radīja telpu, kurā vārdi un attēli runā par solidaritāti, radniecību, imigrāciju un dažādu kultūru līdzāspastāvēšanu.

Šeit mākslas tēma vairs nav ēka, vēsture vai zinātne, bet cilvēki, kuri dzīvo ap staciju. Un šis stāsts nepalika 1975. gadā: vēlāk te tapuši jauni darbi, kuru veidošanā iesaistījušies arī Tensta jaunieši.

Stokholmas metro māksla nepalika 1970. gados.

Thorildsplan stāsts sākas virszemē. Ceļi, krustojumi, gājēju pārejas, kāpnes un lifti veido pilsētvidi, kurā mākslinieks Lars Arrhenius saskatīja līdzību ar videospēles līmeni.

2008. gadā šis pilsētas lasījums nonāca stacijā. Uz flīzēm parādījās pikseļu mākoņi, platformas, sēnes un citi 8 bitu videospēļu pasaules elementi. Pilsēta netika nokopēta — tā tika pārtulkota citā vizuālajā valodā.

Tāpēc ierastais Stokholmas metro apzīmējums — “pasaulē garākā mākslas izstāde” — pasaka daudz, bet ne visu. Šodien māksla ir sastopama 94 no 100 metro stacijām, un tās tapšanā dažādos laikos piedalījušies vairāk nekā 250 mākslinieku.

Taču uz izstādi parasti dodas, lai skatītos mākslu. Metro cilvēki nokāpj, lai nokļūtu darbā, universitātē vai mājās. Pa ceļam zem zemes saglabājas tas, kas virszemē jau pazudis, stacijas stāsta par apkārtējo vietu un tās cilvēkiem, bet citviet pilsēta iegūst pavisam citu vizuālo valodu.

Tāpēc Stokholmu ar metro savā ziņā var izbraukt divreiz — pa pilsētu virszemē un pa tās māksliniecisko interpretāciju pazemē.

18/09/2026

airBaltic sākusi Chapter 11. Ko tas nozīmē pasažierim?

airBaltic nonākšana Chapter 11 nav tikai juridiska procedūra vai kārtējā ziņa par jauna finansējuma piesaisti. Tā ir pazīme, ka aviokompānijas finansiālā situācija kļuvusi tik nopietna, ka līdzšinējā veidā turpināt darbību vairs nebūtu iespējams.
Un šīs problēmas nav radušās vienā dienā.

Pēdējos gados airBaltic nācies saskarties ar A220 dzinēju pieejamības problēmām, kuru dēļ daļa flotes nevarēja lidot, dārgu finansējumu un ģeopolitiskām pārmaiņām, kas ietekmējušas iepriekš veidoto tranzīta modeli caur Rīgu. Savukārt šogad situāciju strauji saasināja degvielas cenu kāpums un ienesīgā Dubaijas maršruta apturēšana. Vēl nesen airBaltic ilgtermiņa plānos bija 100 lidmašīnu flote; tagad plānots līdz 2026. gada beigām to samazināt līdz aptuveni 36 lidmašīnām.

Tāpēc airBaltic šobrīd jāatrisina divas savstarpēji saistītas problēmas.

Pirmā — jāmaina pati aviokompānija: tās izmērs, maršrutu tīkls, izmaksas, lidmašīnu iznomāšana citām aviokompānijām kopā ar apkalpi (wet lease) un arī darbinieku skaits. Otrā — jāpārstrukturē finanšu saistības, lai uzņēmumam nebūtu jāuztur parādu slogs, ko tas ilgtermiņā nespēj apkalpot. Infografikā esam apkopojuši abus restrukturizācijas uzdevumus un svarīgākos skaitļus.

Šo abu problēmu risināšanai airBaltic ir sākusi Chapter 11 procesu.

Tas nav mehānisms, kas nerentablu aviokompāniju automātiski padara rentablu. Chapter 11 dod airBaltic aizsardzību un laiku, lai turpinātu darbību, vienlaikus vienojoties ar kreditoriem un pārstrukturējot saistības. Uzņēmuma vadība turpina vadīt aviokompāniju tiesas uzraudzībā, un restrukturizācijas laikā ir nodrošināts jauns finansējums ikdienas darbības turpināšanai.

Taču ar jaunu finansējumu vien nepietiek. airBaltic būs jāpierāda, ka pēc pārmaiņām tās pamatdarbība var kļūt finansiāli ilgtspējīga. Tieši tāpēc flotes, maršrutu tīkla un izmaksu samazināšana ir ne mazāk svarīga par sarunām ar kreditoriem.
Ko tas nozīmē pasažierim šodien?

Šobrīd — salīdzinoši maz. airBaltic turpina lidojumus, pārdod biļetes un apkalpo pasažierus. Chapter 11 pats par sevi neatceļ jau nopirktu biļeti un nenozīmē tūlītēju aviokompānijas darbības pārtraukšanu.

Taču restrukturizācijas gaitā pārmaiņas būs redzamas arī pasažieriem.

Mazāka flote un kopējās kapacitātes samazinājums par aptuveni 10% liks pārskatīt arī maršrutu tīklu. Taču izmaiņas nebūs vienādas visos maršrutos. Daļa no tiem var pazust, citos var samazināties lidojumu biežums, savukārt vairāk resursu var tikt novirzīts pieprasītākajiem virzieniem. Rīga saglabājas kā airBaltic galvenā bāze, taču pati airBaltic pēc restrukturizācijas būs mazāka nekā aviokompānija, kuru uzņēmums vēl nesen plānoja izveidot.

Tāpēc, pērkot biļeti vairākus mēnešus uz priekšu, jautājums nav tikai par to, vai airBaltic turpinās pastāvēt. Praktiski svarīgi ir arī tas, kā restrukturizācijas gaitā mainīsies konkrētais maršruts un lidojumu biežums.

Aviācijā Chapter 11 nav nekas unikāls. SAS izgāja cauri līdzīgam procesam un turpināja darbību, tāpat savulaik to darījušas vairākas lielas ASV aviokompānijas. Taču ir arī pretēji piemēri. Tādēļ citu aviokompāniju pieredze nepasaka, kā beigsies airBaltic stāsts. Tā parāda ko citu — Chapter 11 ir instruments restrukturizācijai, nevis veiksmīga rezultāta garantija.
airBaltic plāno procesu pabeigt līdz 2027. gada jūnijam. Šobrīd mēs esam tikai tā sākumā.

Tāpēc būtu pāragri runāt gan par veiksmīgi izglābtu aviokompāniju, gan par neizbēgamu darbības pārtraukšanu. airBaltic ir ieguvusi laiku, finansējumu un juridisku mehānismu pārmaiņu veikšanai.

Tagad svarīgākais jautājums ir cits — vai ar šiem instrumentiem izdosies izveidot mazāku aviokompāniju ar ilgtspējīgu pamatdarbību un finanšu saistībām, kuras tā spēj apkalpot.

11/09/2026

Kas notiek ar Côte d’Azur, kad vasara sāk atkāpties? ☀️🌊

Latvijā septembris jau nepārprotami atgādina par rudeni. Francijas Rivjērā gadalaiku maiņa notiek citādi. Septembrī vēl var būt silta jūra, saulainas dienas un pludmales, taču vasaras atvaļinājumu kulminācija ir aiz muguras. Cilvēku kļūst mazāk, pludmalēs un vilcienos ir vairāk vietas, un līdzās ierastajai vasaras ainavai pamazām atklājas citas Azūra krasta sejas.
Un izrādās — pludmale ir tikai viena no tām.

Jūra nekur nepazūd. Mainās tas, kas notiek ap to. Kannās vēl līdz 13. septembrim notiek starptautiskā jahtu izstāde Cannes Yachting Festival. No 15. līdz 20. septembrim tradicionālie burinieki pulcēsies Villefranche-sur-Mer līcī pasākumā Les Voiles Maralpines, bet no 19. līdz 26. septembrim Kannās notiks klasisko jahtu regate Régates Royales.

Tā pati jūra, kas vasarā pirmām kārtām vilina uz pludmali, septembrī kļūst arī par telpu burām, regatēm, ostām un Vidusjūras kuģošanas tradīcijām.

Taču Azūra krasta mērogu vislabāk var sajust nevis kartē, bet pārvietojoties gar pašu piekrasti.

Nica beidzas, ceļš turpinās gar kalna nogāzi, un drīz skatam paveras plašais Villefranche-sur-Mer līcis. Lejā pie ūdens atrodas vecpilsēta un osta, līcī stāv jahtas, bet otrā pusē redzama Beaulieu-sur-Mer un Saint-Jean-Cap-Ferrat piekraste. Kartē tie ir dažādi nosaukumi, bet, raugoties pāri līcim, tie kļūst par vienas ainavas daļām.

Un tieši šajā saules un jūras atvērtajā ainavā dažus soļus tālāk var nonākt vietā, kas šķiet pieder pavisam citai pasaulei.
Villefranche-sur-Mer vecpilsētā zem namiem stiepjas Rue Obscure — aptuveni 130 metrus gara eja, kuras pirmsākumi meklējami 14. gadsimta nocietinājumos. Sākotnēji tas bija atklāts sardzes ceļš gar pilsētas mūri, bet vēlāk virs tā tika izbūvēti nami. Plašo, gaismas pilno līci pēkšņi nomaina akmens velves un šaura pustumsa zem vecpilsētas.

Līdzīgi kontrasti slēpjas arī aiz citām labi pazīstamām Francijas Rivjēras ainavām.

No Kannu Croisette pāri jūrai redzamas Lérins salas. Uz lielākās no tām, Sainte-Marguerite, atrodas Fort Royal — cietoksnis, kas savulaik kalpojis arī kā valsts cietums. Tieši šeit vairākus gadus tika turēts viens no noslēpumainākajiem Francijas vēstures ieslodzītajiem — cilvēks, kuru pazīstam kā Cilvēku dzelzs maskā.

Taču pie Sainte-Marguerite sastopas ne tikai daba un vēsture. Dažu metru dziļumā pie salas krasta atrodas sešas aptuveni divus metrus augstas britu mākslinieka Jason deCaires Taylor skulptūras. To sejas veidotas pēc Kannu iedzīvotāju vaibstiem, bet pašas skulptūras pamazām kļūst par daļu no jūras vides. Uz salas — cietoksnis un vairāku gadsimtu vēsture; zem ūdens — 21. gadsimta māksla.

Citviet, lai nokļūtu citā laikmetā, nav pat jāatstāj pilsēta.

Nicā, būvējot pirmo tramvaja līniju, zem mūsdienu ielām tika atklātas seno nocietinājumu paliekas. Šodien aptuveni 2000 m² plašajā arheoloģiskajā kriptā var redzēt vairākus pilsētas aizsardzības sistēmas attīstības posmus. Virs tās turpinās mūsdienu Nicas ikdiena, bet dažus metrus zemāk saglabājušās liecības par pilsētu, kāda tā bija pirms vairākiem gadsimtiem.

Arī māksla šeit iziet ārpus muzeju sienām. Antibās Pikaso 1946. gadā strādāja Château Grimaldi, bet Villefranche-sur-Mer Žans Kokto 20. gadsimta vidū apgleznoja zvejnieku Chapelle Saint-Pierre.

Un te svarīga kļūst dzelzceļa līnija.

Vilcieni, kurus daudzi joprojām pazīst ar apzīmējumu TER, šodien kursē reģionālajā ZOU! tīklā. Tie savieno Nicu ar Villefranche-sur-Mer, Beaulieu-sur-Mer un Monako vienā virzienā, bet ar Antibām un Kannām — otrā.

Pa ceļu no Nicas Villefranche līcis atklājas pakāpen*ski, sekojot piekrastei. Vilciens lielu daļu šī posma šķērso tuneļos — un, izbraucot no tiem, līcis skatam paveras gandrīz pēkšņi. Dažas minūtes pēc izbraukšanas no Nicas jau esi citā pilsētā un citā ainavā.

Bet vilciens turpina ceļu. Monako–Montekarlo stacija ir izbūvēta klintī un drīzāk atgādina metro staciju nekā ierastu piejūras dzelzceļa staciju. Tālāk ir Mentona, bet pēc dažām pieturām — Ventimilja. Tā jau ir Itālija.

Tieši dzelzceļš, nelielie attālumi un iespēja daudzviet turpināt ceļu kājām ļauj Azūra krastu uztvert nevis kā atsevišķu kūrortu virkni, bet kā vienotu piekrasti. Nica beidzas, sākas Villefranche-sur-Mer, līča otrā pusē redzama Beaulieu-sur-Mer un Cap-Ferrat, bet ceļš turpinās tālāk.

Septembris un oktobris šeit nav tikai klusāks vasaras turpinājums. Jūra un pludmales paliek, taču līdzās tām kļūst vieglāk pamanīt arī pārējo — buras un ostas, vecos nocietinājumus un pazemes ejas, salas un mākslu, kā arī pašu piekrasti, kur dažreiz pietiek pabraukt dažas minūtes vai turpināt ceļu kājām, lai skatam pavērtos kaut kas pavisam cits.

📷 Publikācijai izmantojām mūsu pašu 2013. gadā uzņemtās fotogrāfijas no Nicas un Villefranche-sur-Mer. Kopš tā laika pagājuši jau 13 gadi. Ja Côte d’Azur esat apmeklējuši nesen, pastāstiet komentāros — kas šajā laikā ir mainījies, bet kas joprojām izskatās gluži tāpat?

Address

Skolas Iela 38
Jurmala
LV-2016

Opening Hours

Monday	10:00 - 17:00
Tuesday	10:00 - 17:00
Wednesday	10:00 - 17:00
Thursday	10:00 - 17:00
Friday	10:00 - 17:00

Website

https://www.justfly.lv/justfly/

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Just Fly Baltic posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.