12/11/2025
FLĒMIJAS MISTĒRIJAS
MEŽA SALAS 31.01.2026
ZEMES UN TAUTAS
Flēmija un tās vēsture
Starp zaļojošām pakalnu ganībām, auglīgām druvām un kuplām birzīm, zivīm bagātu upju un ezeru ieskauta šī zeme no senseniem laikiem bijusi zemkopju un lopkopju tautas - flēmu turēta, mīlēta un aizsargāta. Ar laiku spēcīgākās flēmu dzimtas mazpamazām ņēma varu pār citām. Sākumā tās nostiprināja savu pārākumu, slēdzot starp dzimtām līgumus uz sev izdevīgākiem noteikumiem, bet vēlāk jau atklāti pakļaujot mazākās un vājākās dzimtas ar savu militāro pārspēku. Tiesa, asiņainu pilsoņu karu flēmu zemēs nekad nav bijis, vien tikai nelielas militāras sadursmes, kas vairāk atgādināja vīru kautiņus, bet ar to arī bija gana. Dzimtas vienoja viena valoda un viena reliģija, un kopumā tās izturējās saudzīgi viena pret otru, kā jau pret saviem līdztautiešiem. Tas arī palīdzēja visos laikos vienoti aizsargāt flēmu zemes pret svešu sirotāju iebrukumiem. Tā flēmu tautsaimniecība plauka gadsimtu pēc gadsimta, auglīgās zemēs, droši sargātās no svešiniekiem, kamēr, visbeidzot, pirms divsimt piecdesmit gadiem divu lielāko dzimtu – Sāraju un Klēvitu atvases slēdza laulību, izveidojot vienu spēcīgu valdošo aristokrātu dinastiju – Klēvitus. Tā tika izveidota Flēmijas valsts ar tās pirmo karali Varsu Klēvitu priekšgalā.
Laiks gāja, Flēmija zēla un plauka, un lai arī teritorijas ziņā tā ir tikai vidēja izmēra karaliste, un tai nav izejas uz jūru, tomēr ilgos gadsimtos izkoptā lauksaimniecība, flēmu tirgotāju prasmīgums un izmanība, un Klēvitu dinastijas gudrā valdīšana padarīja valsti par laimīgu un bagātu.
Paši flēmi ir miermīlīga tauta, kas dzīvo saskaņā ar dabu un tās likumiem, augsti vērtē savu garīgo kultūru, mīl savu zemi un klausa saviem valdniekiem.
Taču šobrīd Flēmijas nākotne kļuvusi neskaidra, ne tautā, ne valdniekos nav drošības par rītdienu, šaubas un nedrošība nemanāmi pārņem šo mierpilno zemi. Viss sākās tai dienā, kad vecais karalis Dārs Klēvits atstāja šo pasauli, neatstājis tajā neviena paša dēla. Troni un valsts pārvaldi pārņēma viņa vienīgā meita princese Ģertrūde, cēla un gudra sieviete, tomēr – sieviete, pie tam jauna un nepieredzējusi. Ģertrūdes jaunība un sievišķā sirds nelika ilgi gaidīt, un jau pēc dažiem gadiem viņa apprecējās ar iznesīgo un augstdzimušo, bet nabadzīgo Stānijas grāfu Anrādu de Flevī, kurš bija iegriezies Flēmijā atceļā no karagājiena, un kā izrādījās – liktenīgi. Laulātais pāris dzīvo saticībā un mīlestībā, taču maz ir tādu, kas tic, ka grāfs necentīsies pārņemt varu pār Flēmiju un kļūt par pirmo Flēmijas karali- ārzemnieku. Un kas tad gan notiktu Flēmijā, tas nu skaidrs nav nevienam. Lielās un kareivīgās Stānijas reliģija un tikumi ir pavisam citādi, tās augstprātīgo un neiecietīgo valdnieku mērķi tik atšķirīgi, un robežas – tepat blakus.
Šobrīd Flēmijā ir pienācis laiks svarīgam notikumam – princeses Ģertrūdes kronēšanai par karalieni. Flēmijas galmā Klēvitu mantinieka- vīrieša nav, bet ak, kur gan tas dzirdēts, ka kronis rotātu sievietes galvu! Nekas tāds Flēmijā vēl nav pieredzēts, un nez vai seno flēmu dzimtu pēcteči pieļaus šādu atkāpšanos no šai zemē izsenis tik svēti ievērotajām senču tradīcijām… Bet vai Flēmijā atradīsies cits, cienīgāks pretendets uz troni? Bet, varbūt, ne Flēmijā…
Šai saspīlētajā gaisotnē Flēmijas karaļnamā uz kronēšanu ieradušies tuvi un tāli viesi, augstmaņi, sūtņi, karavadoņi, priesteri un tirgotāji. Skaidrs, ka Flēmijas galms centīsies parādīt Flēmijas varenību un vienotību, un nostiprināt savas intereses. Bet vai tās Flēmijas karaļnamā vispār ir vienotas? Un daudzie viesi taču arī ir ieradušies katrs ar savu mērķi…
Lai vai kā, pils ir saposta, princese ieņēmusi vietu tronī, viesi ir ieradušies, un notikumi, kuri var pārrakstīt Flēmijas vēsturi – sākas…
Valstis, zemes un tautas
Flēmija
Flēmija- līdzība ar vēlīno viduslaiku Franciju
Flēmija teritoriāli atrodas kontinenta vidienē, tai nav tiešas izejas uz jūru. Tirdzniecība un cita kustība cauri karalistei notiek pa sauszemes ceļiem un upēm.
Flēmija ir miermīlīga valsts, cenšas sadzīvot mierā ar visām valstīm un karo tikai gadījumā, ja kāds tai uzbrūk. Flēmijas armijai piemīt ļoti augsta kaujas spēja, tās kareivji ir prasmīgi un bezbailīgi, un stāv par savu zemi līdz pēdējam elpas vilcienam, tāpēc jebkura valsts karā ar Flēmiju pat uzvaras gadījumā riskē palikt gandrīz bez armijas. Pie tam Flēmijas diplomāti ir spējuši nodrošināt savai karaļvalstij nopietnu starptautisku diplomātisku atbalstu, kā rezultātā agresors tiktu starptautiski nosodīts, papildinot to ar attiecīgu ekonomisku vai pat militāru sankciju piemērošanu. Šī iemesla pēc uzbrukt Flēmijai riskētu tikai vairāku valstu vai zemju apvienots karaspēks, nodrošinoties ar būtisku pārspēku un labu diplomātisko aizmuguri.
Tomēr laiki ir nemierīgi. Lielā, augstprātīgā un agresīvā Stānija ir tepat kaimiņos, un kas to lai zin, vai princeses Ģertrūdes laulības ar Stānijas augstmani stabilizē situāciju, vai tieši otrādi – apdraud gadsimtos ilgo flēmu valdīšanu. Arī sirotāju iebrukumi kļūst arvien biežāki un draudīgāki. Norsi, gardarieši, tīlieši…miers vai vismaz pamiers ar viņiem šobrīd būtu tik svarīgs. Bet kā gan vienosies ar laupītājiem? Un piedevām vēl krātiešu mūku uzmācīgā sludināšana un cenšanās pakļaut flēmus krātismam! Tas arvien vairāk iedragā vienīgo drošo Flēmijas balstu – flēmu seno ticību, uz kuras balstās gan flēmu valstiskums, gan kareivju pašaizliedzība un drosme, tātad - armijas varenība. Laiki ir grūti, un Flēmijas karaļnamam rūpju netrūkst…
Stānija
Stānija- līdzība ar vēlīno viduslaiku Spāniju
Rietumos Flēmija robežojas ar viduszemju lielāko valsti – Stāniju. Atrašanās pie jūras un masta priedēm labvēlīgais klimats ir padarījis šo karaļvalsti par koloniālu lielvalsti. Karošana un citu zemju pakļaušana ir kļuvusi par galveno Stānijas nodarbošanos. Jūrās tai nav līdzīgo, tur Stānijas flote valda nedalīti. Tomēr katras valsts, pat varenas un bagātas valts resursi ir ierobežoti. Daudzie koloniālie kari un tālo aizjūras zemju koloniju turēšana pakļautībā atņem daudz spēka, tāpēc viduszemēs Stānija nav karojusi jau sen. Nelielās kaimiņvalstis sen kā iekarotas, bet karš ar lielākajiem kaimiņiem Stānijas karaļnamam vienatnē būtu par smagu. Pagaidām kolonijas ir bijušas pietiekams bagātību avots, tāpēc karaļnams uztur lai arī trauslu un nedrošu, bet ilgstošu mieru ar savām kaimiņvalstīm.
Tomēr Stānijas spožums un varenība ir trausli. Vienatnē neviena kaimiņvalsts nespētu karā to uzveikt, bet vairāku armiju apvienībām Stānija nespētu stāties pretī. Valsts karaspēks ir sadalīts starp daudzajām kolonijām, un karaspēka vienības vienkārši nepaspētu laikus atgriezties, ja karalistei kāds uzbruktu. Bet iemeslu uzbrukumam ir gana. Stānijas karaļnama augstprātīgā ārpolitika, klajā necieņa pret citām valstīm un to vadoņiem, un kur nu vēl atmiņas par cietsirdīgajiem kariem pagātnē. Un kopš valsts ir oficiāli pieņēmusi krātismu kā vienīgo reliģiju un uzsākusi pārējo reliģiju, un kultu vajāšanu, un cietsirdīgu sodīšanu visā valstī, ienaidnieku skaits ir tikai audzis. Valsts iekšienē briest nopietnas nesaskaņas. Galmā arvien biežāk dzirdamas baumas par augstmaņu neapmierinātību ar karaļa koloniālo politiku, kas rezultātā padarījusi vājāku Stānijas aizsardzības spēju pret kaimiņvalstu iebrukumiem, un nopietni apdraud valsts drošību. No otras puses – plaša iedzīvotāju neapmierinātība ar cietsirdīgo un asinīm slacīto krātisma ieviešanu, un pārējo reliģiju un kultu apspiešanu. Ne velti daudziem sāk likties, ka karaļa tronis sācis ļodzīties…Un vai šo situāciju necentīsies izmantot citas zemes, lai iesēdinātu Stānijas tronī savu ielikteni, vai vienkārši uzsāktu karu? Papildus pēdējā laikā robežas arvien biežāk apdraud sirotāji – gan norsi, gan gardarieši un pat tīlieši, tā ka ilgstošai mierīgai dzīvei neviens vairs netic. Protams, ūnijas līgums ar kādu militāri nozīmīgu spēku stabilizētu situāciju, bet kurš gan līgs ar karaļnamu, kurš šādi uzvedas?! Tāpēc arvien biežākas kļūst valodas par nepieciešamību pakļaut Stānijai kādu no kaimiņvalstīm, vai pat ieņemt to. Vai būtu pienācis laiks gatavoties karam savā „durvju priekšā”?
Norska
Norska- līdzība ar agrīno viduslaiku Skandināviju
Tālākās ziemeļu zemes apdzīvo kareivīgi un bezbailīgi sirotāju klani, kurus pārējā pasaule dēvē vienkārši par „norska”, jeb – ziemeļnieki. Pastāvīgs aukstums, nerimstošie vēji, asinskāri zvēri un garās tumšās naktis ir norūdījušas viņu garu un ķermeni līdz pilnībai. Viņu galvenā nodarbošanās ir sirojumi bagātu laupījumu meklējumos, kuros tie dodas savos ātrgaitas kuģos, kas ir spējīgi šķērsot gan jūras un okeānus, gan iekļūt dziļi iekšzemē, izmantojot upes un ezerus. Katrs norss, gan vīrieši, gan sievietes jau dzimst par karavīru, un sāk mācīties lietot ieroci, tikko to spēj noturēt savā bērna rociņā. Pārējā pasaule uzskata tos par laupītājiem un mežoņiem, lai gan būtībā tie ir diža gara cilvēki, kas par visu augstāk vērtē uzticību un godu. Norss nekad nenodos savējos, nekad nelauzīs doto vārdu slepus. Pārdomāt gan ziemeļnieki mēdz, un ne reti, tā ka pilnībā uzticēties viņiem ir grūti, taču norsi nekad nedarīs to slepus vai ar viltu – vienmēr atklāti, un parasti arī izmantojot to par ieganstu kārtējam karam.
Norsu ticība ir daudzdievīga un daudzveidīga. Gandrīz katrs klans pielūdz citus dievus, kas pamatā ir dzīvnieku vai putnu tēli. Vienīgais vienojošais pielūgsmes objekts ir dievs – vilks, kuru par savu senci un pirmtēvu uzskata visi ziemeļnieki. Taču pat šim dievam katrs klans ir devis savu vārdu.
Flēmijas un Stānijas ūdeņu bagātās upes vienmēr ir vilinājušas norsus, pamatā kā tuvākais ūdens ceļš no ziemeļu jūras uz bagātajām visuszemes teritorijām un tālāk – uz mežonīgā zelta zemi Gardariku. Lai pa upēm nokļūtu Gardarikā ir jāšķērso vispirms Stānijas un pēc tam Flēmijas zemes. Taču Flēmijas robežsardze jau izsenis ir noliegusi norsiem savu iekšzemes ūdens ceļu izmantošanu, ko Flēmijas diplomāti allaž izmanto kā diplomātisku trumpi pārrunās ar kaimiņu zemēm. Arī ar Stāniju nav viegli, tās krasta apsardze ir pietiekami spēcīga, un pieļauj tikai atsevišķu ziemeļnieku kuģu iekļūšanu savā teritorijā tirdzniecības vajadzībām, kas nav nekāds drauds labi apmācītajam Stānijas karaspēkam vai zemessardzei. Norsi uzskata šo situāciju par netaisnīgu, senatnē šāda lieguma nebija. Un vai šajos pārmaiņu laikos šiem ierobežojumiem lemts ilgs mūžs?
Kataja
Kataja- līdzība ar viduslaiku Ķīnu
Tālu Austrumos plešas zeme, kuras lielumu tikai ar grūtībām nojauš pat tās valdnieki. Bezgalīgi plašumi, meži, stepes, pļavas, upes un ezeri, kalni un purvi – tur ir viss. Zemi apdzīvo strādīga un paklausīga tauta, kuras kultūra ir tik sena, ka neviens pat īsti nezin kad tieši tā radusies. Un cilvēku tajā ir daudz, ļoti daudz. Tā noteikti ir pasaules lielākā tauta, nu vismaz cik mēs vispār par pasauli zinām.
Resursu un cilvēku pārbagātība dod iespēju šai valstij dzīvot nošķirtu dzīvi. Tā neielaiž svešiniekus, un ja reiz kāds tajā ir ticis iekšā, parasti ārā vairs netiek. Tāpēc neviens droši nezin, kas īsti šais zemēs notiek, un kā tieši tur dzīvo cilvēki. Armijas uz robežām ir tik lielas, ka neviens pat nemēģina tām uzbrukt. Katajiešu reliģiskie priekšstati ir neskaidri, dievi – pārējām tautām nezināmi.
Par Kataju zināms tikai tik, cik par to stāsta paši katajieši. Rets sūtnis vai tirgotājs nonācis viduszemēs ir vesela sensācija. To sastopot cilvēki atstāj visus savus darbus un steidz tos mielot un izprašņāt, parādot lielāku vai mazāku godu (parasti gan tieši tik, cik nepieciešams, lai saruna ritētu raiti). Runā, ka katajieši ir prasmīgi kareivji un cīkstoņi, bet droši to neviens nezin, jo kurš gan uzbruktu tik neparastam cilvēkam? Ej nu sazin, ko viņš nes līdzi savā somā… Mēļo, ka reiz katajietis ir izdziedinājis kādu slimu vīru, sadurstot to ar adatām. Bet kurš gan ticēs tādām blēņām? Skaidrs ir viens, katajieša parādīšanās nozīmē, ka viņš meklē ko nozīmīgu, ko tādu, kā viņa pārbagātajā zemē nav. Tādu lietu pasaulē nav daudz…
Arābija
Arābija- līdzība ar senajām Sahāras tuksnešu oāzēm
Dienvidaustrumos no auglīgajām un ūdeņiem bagātajām viduszemēm plešas bezgalīgi tuksneši, kuros augstākā vērtība ir ūdens, un tikai retās neparastu koku oāzēs ceļinieks var rast mieru un atpūtu. Oāzes modri sargā vietējie klani, kas jau no aizvēsturiskiem laikiem ir šo tuksneša dzīvības saliņu pārraugi un valdnieki. Tā ir Arābija – tuksnešu, kamieļu, indīgu čūsku un nāvējošu kukaiņu zeme. Pārējai pasaulei tā vienmēr ir bijusi svarīgā kā tuvākais ceļš uz noslēpumainajām un bagātajām Katajas zemēm.
Arābijā nav vienotas valsts un varas, tā pastāv pateicoties līgumiem, kurus savā starpā noslēguši tuksneša oāžu klani. Tie parakstīti ar asinīm, un tiek stingri ievēroti. Arabiešu reliģija ir monoteiska, tā pielūdz vienu dievu - Ābu, visa radītāju.
Tuksnešu cilvēki ir drosmīgi, ļoti gudri un viltīgi. Visiem labi zināms, ka tiem nevar uzticēties, lai vai ko un kā tu darītu, viņi vienalga tevi apkrāps, un vēl izrādīsies, ka pats vien pie tā esi vainojams. Tirgoties ar tiem uzdrošinās vien prasmīgākie tirgotāji, bet diplomātiskās pārrunās ar tiem galā netiek gandrīz neviens. Tas gan parasti neskar citu zemju iedzīvotājus, jo tuksnešu cilvēki reti pamet savas mājas.
Pēdējos gados gan pat Arābijā kļuvis nemierīgi. Runā, ka alķīmiķi esot atklājuši metodi, kā no „zemes sulas” – melna lipīga un smirdīga šķidruma, kas atrodas slāņos zem zemes, iegūt zeltu. Neviens par to nav drošs, taču ja tā izrādītos taisnība, mieram Arābijas zemēs pienāktu gals. Un nav brīnums – tuksneši ir pilni ar zemes sulu, tā milzīgos daudzumos atrodas turpat zem kājām, atliek tikai atrakt nelielu zemes virskārtu lai tiktu pie bagātām atradnēm. Tuksnesī nedz zemes sulai, nedz zeltam nav vērtības, taču pārējā pasaule kļūtu pilnīgi traka, ja varētu tikt pie tik drošas un lētas iespējas piepildīt savas lādes ar zeltu. To tuksneša sargi ne par ko negribētu pieļaut…
Gardarika
Gardarika- līdzība ar pirmskristietisma laika Krieviju
Ziemeļaustrumos plešas visai mežonīgas, mežiem klātas zemes, kurās attālu viena no otras slejas lepnas nocietinātas no koka būvētas pilsētas, kuras pārvalda vietējie valdnieki – kņazi. Cilvēki šeit nodarbojas ar medībām dižajos mežos un zvejniecību plašajās upēs, un tic dieviem, kas personificē dabas spēkus, dzīvniekus un putnus. Taču galvenā šo zemju bagātība ir ar zeltu bagātie kalni, kuros zelts reizēm atrodams pat virspusē, mirdzam joslām klinšu korēs vai skalojoties vēsajos strautos. Tas padarījis Gardarikas kņazus pasakaini bagātus, taču nav vairojis to savstarpējo sapratni un vienotību. Gardarikas pilsētas pastāv katra par sevi, tās ne tikai nespēj vienoties ne par ko, bet arī bieži karo savā starpā, reizēm pat bez īsti saprotama iemesla, pašas ciešot no kašķīgo kņazu godkārām ambīcijām.
Gardarikas pastāvīgie vietējie kari padara pilsētas par nedrošām, tāpēc nereti kareivji bieži vien dezertē un dodas prom no tām, vēlāk apvienojoties lielākās un mazākās bandās, ko paši lepni dēvē par arteļiem, kurus vada militārie vadoņi- vojevodas. Arteļi veido nocietinātas nometnes, veiksmīgākās no kurām ar laiku izaug par patstāvīgām Gardarikas pilsētām, vojevodam kļūstot par kņazu. Arteļu galvenais rūpals ir laupīšana, taču tiem nerieti pievienojas brīvie mednieki, zvejnieki un zelta meklētāji.
Katra arteļa sapnis ir kļūt par pilsētu, bet vojevodas sapnis – kļūt par kņazu. Visātrākais ceļš uz to ir citu arteļu pakļaušana vai pat pilsētu iekarošana, bet tam ir vajadzīgs karaspēks, kāda arteļu rīcībā parasti nav. Pie tam arteļiem nākas pastāvīgi karot ar norsiem, kuri ik pa laikam ierodas pa upju ceļiem bagātu zelta laupījumu iekārdināti, un arī tas atņem spēkus. Labi vēl, ka norsu iebrukumi ir mazskaitlīgi un reti, jo garais upju ceļš apkārt vidienes zemēm ir pārāk tāls un nogurdinošs. Taču, ja norsiem izdotos saīsināt ceļu, izvedot pietiekami lielu karaspēku cauri Stānijai un tālāk burājot cauri šobrīd aizliegtajām Flēmijas zemēm, Gardarikā viss strauji mainītos – skaitliski lieli norsu iebrukumi pakļautu vai iznīcinātu daudzus arteļus, bet tai pat laikā arī dotu iespēju stiprākajiem arteļiem pakļaut karos novājinātās pilsētas. Pārgalvīgākie vojevodas pat mēdz ieminēties par savienību ar norsu klaniem, taču tas visiem liekas smieklīgi. Vai maz iespējama savienība starp lauvu un lāci, kad tie abi nonākuši aitu ganāmpulka vidū?
Tīlija
Tīlija- līdzība ar antīko Grieķiju
Dienvidos pie siltās Dienvidu jūras laiski sulē gozējas kalnainā Tīlija. Kalnu strauti, vīnogulājiem pilnās nogāzes un kazu ganāmpulki ir šīs zemes seja. Šeit laiks nesteidzas, liekas, ka reizēm tas pat mīl apstāties un nobaudīt auksta vīna malku maigā olīvkoku pavēnī. Arī cilvēki ir tādi paši. Vai maz dzīvē ir iespējams ko nokavēt? Saule cauru gadu briedina ogas saldākajiem vīniem, kazas nepārstāj dot pienu leknākajiem sieriem, bet jūras zilgme rosina uz skaistākajām vārsmām un skanīgākajām dziesmām.
Tīlija ir kalni, kalni un vēlreiz kalni. Pat tīliešu dievi dzīvo kalnā, piekopjot tādu pašu dzīves veidu kā tīlieši – pastāvīgas dzīres un bezrūpību, un tie arī izskatā ir līdzīgi pašiem tīliešiem. Tīlieši pielūdz pārdesmit dievus, katrs no kuriem atbild par noteiktu cilvēku dzīves jomu, piemēram, lopkopību, zvejniecību. Nav brīnums, ka populārākais ir vīndaru un vīna dievs…
Tīlijā nav bagātību, tāpēc to neviens necenšas iekarot. Un kam gan būtu vajadzīgas kailās klinšu nogāzes ar baltajiem kazu plankumiem uz tām un dziedošajiem vīna pilnajiem tīliešiem retajās pļaviņās? Taču tīlieši paši tā nebūt nedomā. Viņu zemēs kādreiz mitusi Senā Brālība – liela un varena civilizācija, kura valdījusi pār visām viduszemes teritorijām līdz pat Katajai, Gardarikai un Āfijai. Stāsti par Senās Brālības varenību vēsta par tās daudzajiem zinātniskajiem atklājumiem un tehnoloģiskajiem saniegumiem, kuri tika zaudēti, Senajai Brālībai ejot bojā Lielā Aptumsuma laikā. Vecie ļaudis runā, ka to rasējumi un apraksti šobrīd neviena netraucēti joprojām guļ sagruvušo seno akadēmiju un tempļu putekļiem klātajos pagrabos, bet vai maz tādas veču runas var ņemt par pilnu?
Lai vai kā, tīlieši lepni uzskata sevi par Senās Brālības pēctečiem un slavas mantiniekiem. Un lai arī senā varenība ir pagaisusi gadsimtu mijkrēslī, tomēr nesaprotamā kārtā armijas ekipējums daļēji saglabājās. Tas atstāja tīliešu rokās milzīgu klāstu lielisku ieroču, kurus tīlieši nekavējoties liek lietā brīžos, kad tiem iešaujas prātā atcerēties savus dižos senčus. Un šādos brīžos viņi ir neapturami – lieliski bruņoti skaļu tīliešu pulki ar sava kara dieva vārdu uz lūpām ielaužas kaimiņu zemēs, un veļas pa tām kā vīna mucas no kalna, līdz tie ar kaujām tiek atsviesti atpakaļ, un uz kādu laiku atkal iestājas miers, parasti – līdz novākta nākošā vīnogu raža…
Tīlīeši..nevarētu teikt, ka viņi ir bīstami, bet viņi ir tik traucējoši… Vai gan vispār iespējams atrisināt šo dienvidu mezglu?
Āfija
Āfija- līdzība ar Āfriku
Dienvidu jūras otrā pusē plešas saulainā savannu un silto upju zeme Āfija. To apdzīvo pavisam jocīga izskata dzīvnieki ar divām astēm, ragiem deguna vietā un kakliem, gariem kā kuģu masti. Tur ir koki vesela pudura resnumā un cietāki par klinti, un vaboles zvirbuļa lielumā. Vēl jocīgāki ir šīs zemes cilvēki, tie ir tik melni, it kā visu mūžu būtu rakuši ogles, pie tam nekad nebūtu mazgājušies. To nav grūti pamanīt, jo viņi ir tik nabadzīgi ģērbti, ka iespējams redzēt lielāko daļu kermeņa nepiesegtu. Zinātne un tehnoloģijas līdz šejienei nenokļūst, tāpēc tautas dzīves veids ir ļoti primitīvs. Medības, zvejniecība un dzīve māla būdās ar niedru jumtiem – tas ir viss, ko šeit varēsim sastapt.
Toties āfiešu reliģija noteikti ir ne tikai pieminēšanas, bet arī daudzu apbrības vērta. Mirušo kults, kurā tiek pielūgti aizsaules dievi un dēmoni, kas ir tikpat melni kā āfieši paši. Kulta sekotāji spēj piecelt no kapa miroņus un padarīt tos par vergiem, vai pat atdzīvināt tos ne tikai par cilvēku, kāds tas bijis pirms nāves, bet pat par pilnīgi citu personību. Vara pār dzīvību un nāvi gan biedē, gan vilina…
Āfijā nav ne valstu, ne kādu līdzīgu veidojumu. Cilvēki dzīvo ciltīs, kas parasti veido ciemu vai ciemu grupu. Pār to valda cilšu virsaiši - rupji, nežēlīgi un mantkārīgi. Līdz ar tālu zemju tirgotāju ierašanos Āfijā parādījās lietas, kuras vietējie uzskata par augstāko vērtību – metāls un stikls. Lai iegūtu metāla ieročus un stikla rotas virsaiši ir gatavi uz visu, un ja tirdzniecībai nepietiek ar zvērādām, tie atdod savus ciltsbrāļus verdzībā, apmaiņā pret kārotajām lietām. Tā no Āfijas pāri jūrai plūst melno vergu straumes, kurus turīgie saimnieki labprāt pērk izmantošanai smagajos lauku darbos vai raktuvēs, un tas gadu no gada kļūst par arvien ienesīgāku rūpalu. Vergu tirgotāji, kuru vidū ir gan baltie, gan melnie, ātri kļūst stāvus bagāti, taču to morāli nosodāmās darbības dēļ tiem parasti tiek liegta iespēja ieņemt cik-necik cienījamu vietu attīstīto zemju un valstu bagātnieku, un augstmaņu aprindās.
Lai arī no vienas puses Āfijas vergu tirgoņus visi labprāt izmanto kā vieglas naudas avotu, no otras puses gan tirgotāji, gan karavadoņi, gan augstmaņi un diplomāti publiski cenšas izvairīties no attiecībām ar viņiem, vai arī tās rūpīgi slēpj. Iegūt publisku atzinību vai pat titulu - tas ir katra vergtura sapnis. Taču līdz šim nav zināms, ka kādam tas būtu izdevies, un ja arī tā ir noticis, par to neviens nav gatavs publiski runāt. Tomēr būtiskais finansiālais atbalsts, ko šie cilvēki spēj sniegt, kādam var likties pārāk kārdinošs, lai riskētu…
