07/04/2026
Divas nedēļas Marokā. Plānots bija šeit pavadīt tikai vienu nedēļu, bet dzīve reizēm ievieš savas korekcijas 🇲🇦
Uz Maroku devos ar vienu konkrētu mērķi – uzkāpt Toubkal virsotnē, manā pirmajā 4000niekā. Plānojot šo kāpienu, līdz galam nebiju pārliecināts, vai tas vispār notiks, jo šogad Atlasa kalnos ir kārtīgi sasnidzis.
Pirms došanās uz Atlasa kalniem pāris dienas pavadīju Imsouane. Šeit biju arī pagājušajā gadā. Tā vieta man iekrita sirsniņā ar savu lēno ritmu, cilvēkiem un, protams, sērfošanu Atlantijas okeānā.
Šogad Marokā ietrāpīju Ramadāna laikā. Kā es par to uzzināju? Veikalā mēģināju nopirkt aliņu. Šajā laikā viņi alkoholu vispār nelieto, un arī veikalos tas netiek tirgots.
Pēc relax & chill Imsouane ciematā devos Atlasa kalnu virzienā. Vispirms nācās mērot ceļu līdz Marakešai, pēc tam uz Imlil ciemu – starta punktu divu dienu pārgājienam uz Toubkal virsotni. Imlil ciemā iepazinos ar vācieti, ar kuru kopā piemeklējām gidu un grupu, kurai pievienoties, lai pasākums būtu nedaudz lētāks. Pēc 2018. gada notikumiem bez gida Atlasa Nacionālajā parkā nav iespējams doties pārgājienos, un pa ceļam ir divas pasu kontroles. Māte Google tev izstāstīs, kāpēc tā ir.
Kāpiens tika sadalīts divās dienās – no Imlil līdz bāzes nometnei, un nākamajā dienā – virsotne.
Pirmās dienas pārgājienā daudz nenācās redzēt, jo kalnus klāja mākoņu sega. Viena lieta, kas mani pārsteidza visvairāk, bija gidi. Ramadāna laikā viņi pa dienu neēd un nedzer, arī ūdeni ne, bet tajā pašā laikā ved grupas kalnos un fiziski strādā. Visu cieņu!
Pusceļā nonācām nelielā berberu ciematā, kur papusdienojām – tažīns un piparmētru tēja. Tuvojoties bāzes nometnei, mākoņi sāka izklīst, un beidzot pavērās skats uz apkārtējām kalnu grēdām – kaifīgi.
Pēcpusdienā nokļuvām bāzes nometnē, kur tikām pacienāti ar vakariņām un noinstruēti par nākamās dienas plāniem. Ja kāds plāno doties šāda veida piedzīvojumā un nakšņot kopā ar citiem cilvēkiem, ņemiet vērā, ka līdzi jāpaņem ausu aizbāžņi un acu maska. Kā stāstīja tas pats vācietis – ap plkst. 03.00 naktī istabā ienāca divi franči, ieslēdza gaismu un sāka lasīt grāmatu. Lūdzu, tā nekad nedariet. Par laimi, es labi izgulējos, jo savlaicīgi biju sagādājis sev visu nepieciešamo dziļam miegam.
Otrā diena sākās plkst. 04.00. Pabrokastojām, sakārtojām ekipējumu un plkst. 05.00 startējām uz virsotni. Sākums bija ļoti mierīgs un ļoti skaists, jo kalnu pārejā, netālu no virsotnes, piedzīvojām brīnišķīgu saullēktu. Pēc tam sākās īstais izaicinājums – vējš ap 50 km/h un temperatūra ap -10 grādiem.
Neskatoties uz laikapstākļiem, mēs uzkāpām. Tajā dienā debesis bija pilnīgi skaidras, tāpēc 360 grādos ap mani pavērās Atlasa kalni. Tieši šī iemesla dēļ es kāpju. Ne vienmēr ir viegli, taču, ja kāpiens ir veiksmīgs, to vainago brīnišķīgi skati.
Kāpēc vienas nedēļas vietā paliku divas? Mana vaina – nokavēts lidojums. Sākumā par to bija bēda, bet, godīgi sakot, tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs, jo atlikušo laiku pavadīju tajā pašā Imsouane ciemā. Nekādas lielas skriešanas, nekādu grandiozu plānu un nekādas braukāšanas apkārt.
Marokā vēl daudz kas apskatāms, un es esmu par 100% pārliecināts, ka šeit vēl atgriezīšos ne vienu vien reizi. Līdz nākamajai reizei, Maroka!🤟🏼
